Venēcijas skolas īss raksturojums. Paolo Veronēzes un Tintoreto daiļrades salīdzinājums

Daudz izteiksmīgāk, interesantāk un dzīvāk parādīti lepnie dzīrotāji, kuriem gan maz kopēja ar nabadzīga miestiņa kāzu viesiem, kā par viņiem stāstīts Bībelē. Vēl vairāk – Veronēze pie galdiem sasēdinājis sava laika personas, starp kurām var atrast turku imperatoru Suleimanu I, Anglijas karalieni Mariju, Imperatoru Kārli V, un citus tā laika varenos. Gleznas priekšplāna centrā autors novietojis muzikantu grupu, kas patiesībā ir ļoti raksturīgi tverti Venēcijas mākslinieku portreti. Te ir Ticiāns, Basāno, Tintoreto arī pats Veronēze un citi viņa laikabiedri un draugi. Šajā darbā parādās jauna, sarežģīta cilvēka izpratne saistībā ar apkārtējo pasauli.
1573.gadā Veronēze pabeidza visgrandiozāko no savām dzīru ainām „Dzīres Leviju namā” – piecarpus metru augstu un trīspadsmit metrus platu kompozīciju. Arī te Bībeles sižets ir tikai iegansts. Šāds pasaulīgs Bībeles sižeta traktējums katoļu baznīcas reakcionārajam aprindām likās nepieļaujams, un autors tika izsaukts uz inkvizīcijas tribunāla nopratināšanu.
Vēršanās pret daiļrades brīvību nepalika bez sekām. Veronēzes darbos ienāca traģiskas noskaņas. Viņš uzgleznoja vairākas Kristus ciešanu stāsta epizodes par krustā sisto un no krusta noņemto Jēzu. Piemēram glezna „Pieta”, kurā vairs nav spilgto, košo toņu, bet gan smalkas tonālās nianses. Noskaņā galvenās ir apvaldītas sāpes un traģiskas sēras. Šādās izjūtās izskan Venēcijas lielā meistara mūža vakars. Pēc Veronēzes nāves, viņa darbnīcu turpināja vadīt brālis Benedeto un abi dēli – Karlo un Gabriēls.
Veronēzes mākslai ir bijusi milzīga nozīme visā turpmākajā glezniecības attīstībā. XVII gadsimtā no viņa ierosmes smēlās Valaskess un Rubenss, XVIII gadsimtā - Depolo un Vato, XIX gadsimtā – Delakruā un Kurbē. Arī šodien Veronēzes mākslas galvenais spēks ir dzīves apliecinājums, plašais īstenības tēlojums un gleznojuma augstā meisarība.
…