Venēru senie grieķi nosauca mīlestības dievietes Afrodītes vārdā, babilonieši- Ištaras vārdā, bet romieši šo nosaukumu pārtulkoja, jo viņu mitoloģijā atbilstošais dievietes vārds bija Venēra.
Venēra ir otrā planēta no Saules. Tā ir Zemes grupas planēta, kā arī mums tuvākā planēta Saules sistēmā. Venērai nav neviena pavadoņa.
Kaut arī Venēra ir tuvāk Saulei nekā Zeme, to klāj bieza, balta mākoņu sega, kas aizsedz skatienam tās virsmu.
Venēra griežas ap savu asi lēni. Lēnās rotācijas dēļ Venērai praktiski nav magnētiskā lauka. Ja arī planētai ir karsts, šķidrs kodols līdzīgs Zemes kodolam, planētas griešanās ātrums nav pietiekams, lai notiktu iekšējās kustības, kuras spēj ģenerēt magnētisko lauku. Ap Sauli tā griežas ar ātrumu 35 km/s.
Agrāk Venēru un Zemi sauca par dvīņumāsām, jo tām ir aptuveni vienāds diametrs, masa un blīvums. Taču pētot Venēru, atklājās daudz atšķirību.
Venēra ir dzīvībai “neviesmīlīga” planēta lielā karstuma, ūdens un skābekļa trūkuma dēļ. Uz tās ir tuksnešaini, akmeņiem klāti līdzenumi, pauguri un zemienes, vairākas augstienes un kalnu grēdas, sastopami meteorītu izsisti krāteri. Taču uz Venēras šie Saules sistēmā ļoti izplatītie veidojumi ir ārkārtīgi sekli. Lielākajiem krāteriem diametrs ir līdz 800 km, bet dziļums nepārsniedz 700 m. Iespējams, ka uz tās ir arī darbojušies vulkāni. Liela daļa Venēras pārklāta ar sacietējušu lavas masu.
Apmēram 60% Venēras virsmas aizņem pauguraini līdzenumi.
Zemienes aizņem 15%.
Ūdens tvaika koncentrācija planētas atmosfērā pat mākoņos nekādā ziņā nepārsniedz 0,1%, bet virsmas tuvumā ir tikai pāris procenta tūkstošdaļu. Tas nozīmē, ka ūdens daudzums uz Venēras ir apmēram 100 tūkst. reižu mazāks nekā uz Zemes.
Augsto temperatūru uz Venēras uztur siltumnīcas efekts. Oglekļa dioksīds, no kā sastāv planētas atmosfēra, labi laiž cauri Saules redzamo gaismu, bet aiztur no planētas atstaroto siltumu, kā rezultātā planētas temperatūra krasi pieaug.…
