NOBEIGUMS
Mārtiņam Zīvertam literatūrkritiķi nešaubīgi ierāda izcilākā autora vietu ne tikai trimdas, bet arī latviešu teātrī vispār.1 Viņa lugās ietverto tēmu pamatā ir ļoti dažādi avoti – grieķu mitoloģija, vēstures jautājumi, folklora. Autors neierobežo sevi arī notikumu vietas ziņā – viņš ir aptvēris vai visu zemeslodi – savos darbos pabijis gan dzimtenes Latvijas dažādās vietās, gan tālajā Austrālijā, gan paša mītnes vietā Skandināvijā, gan Vācijā – it visur, kur karš aizvedis viņa tautiešus, pats autors arī reālajā dzīvē ir pabijis, un tas neapšaubāmi ir palīdzējis sniegt viņa lugām neatkārtojamo īstenības dvašu – ļoti „savdabīgu atmosfēru, īpašu jutoņu”2 , un viņa lugas reizē ir arī kā vēstures liecības.
Taisnības un piepildījuma meklējumi pasaulē, ko plosa alkas pēc varas, ir viena no centrālajām tēmām Zīverta daiļradē.3 Kopš pašiem savas literārās darbības pirmssākumiem šo problēmu sācis, autors to arvien attīsta un pilnveido visā savā turpmākajā daiļradē – līdz pat mūža galam.
M. Zīverta lugu skaits ir mērāms vairākos desmitos, tomēr autors nekādā gadījumā nav paviršs ātrrakstītājs – katra no tām top lēni un mokoši, turklāt visi darbi nemitīgi tiek pielaboti un uzlaboti, jo autors nekad īsti nav bijis apmierināts ar padarīto. Vēl vairāk – savas pirmās lugas pirmizrādē teātrī viņš pat ir izjutis lielu kaunu.
Zīverta lugas neapšaubāmi mākslinieciski ir vērtējamas ļoti augstu, tās ietver augstus morāles un ētiski estētiskos principus, ir patiesa cilvēciskuma piesātinātas un nenoliedzami vērtīborientējošas.
Autoram centrā vienmēr ir bijis cilvēks – tas ir vienīgais Zīvertu interesējošais izpētes objekts, un par stingru pamatu tam noderējušas viņa psiholoģijas studijas jaunībā Latvijas Universitātē. Cilvēks Zīvertam ir kā „liela, plaša un sarežģīta pasaule, un tās izpētei ir veltīts Mārtiņa Zīverta mūžs”.4
…
