IEVADS
Kā un kur aizsākās apdrošināšana ir grūti precīzi noteikt, taču vēsturnieki saskata apdrošināšanas ideju izpausmes jau senajā Romā un pēcāk feodālajā Vācijā. Apdrošināšana, tāda, kādu mēs to pazīstam mūsdienās, aizsākās XVII gadsimta beigās Anglijā.1
Atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību un pieņemot likumu par apdrošināšanu, deviņdesmitajos gados tika atjaunota arī apdrošināšanas tirgus darbība. Izveidojās lielākā daļa patlaban strādājošo apdrošināšanas sabiedrību.2
Bailes un vēlme justies droši parasti ir galvenie stimuli, kas rada pieprasījumu pēc apdrošināšanas. Apdrošināšana ir iespēja ar kuras palīdzību mēs varam būtiski samazināt iespējamā nelaimes gadījuma radītās sekas gan finansiālā, gan morālā aspektā.
Apdrošināšanas tirgus ir ekonomiska institūcija, kur abpusēji izdevīgu maiņu veic patērētāji – apdrošinājuma ņēmēji un apdrošināšanas sabiedrības. Patērētāji iegādājas apdrošinātāja solījumu segt varbūtēja zaudējuma finansiālās sekas un par to iemaksā apdrošināšanas prēmiju, savukārt apdrošinātāji uzņemas saistības iespējamā zaudējuma gadījumā un izsniedz speciālu dokumentu – polisi, kas apliecina apdrošināšanas līguma noslēgšanu. Un protams, lai tirgus varētu veiksmīgi darboties, patērētājiem nepieciešama informācija par piedāvājuma sortimentu un cenām, savukārt pārdevējiem par pircēju vēlmēm un maksātspēju.
Drošība ļoti ietekmē cilvēka labklājību, gan uzlabojot subjektīvo pašsajūtu, gan apdrošinoties pret iespējamiem zaudējumiem. Apdrošināšanas nozare ir svarīgs nacionālās ekonomikas un sociālās politikas elements, tā ir bijusi neaizstājama gan agrīnajā kapitālisma veidošanās periodā, gan centralizētās ekonomikas apstākļos, un tās loma nemazinās, bet tieši otrādi pieaug mūsdienu brīvā tirgus saimnieciskajā mehānismā.
Likumā „Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likums” 1.panta 1.daļā ir dots skaidrojums terminam „apdrošināšana” – apdrošinājuma ņēmēja vai apdrošinātā iespējamā zaudējuma riska nodošana apdrošinātājam. …
