Vēža ģenētiskie un bioķīmiskie aspekti

Onkoloģisko slimību izcelsmes pamatā ir izmaiņas gēnos. Ir tiešu veidu izmaiņas, kas izraisa audzēju, un ir arī tādas gēnu izmaiņas, kas tikai nosliecas uz audzēja rašanos, bet šīs slimības ir tikai neliela daļiņa no visa saslimšanas kopskata.
Olbaltums organismā traucē leikocītiem atpazīt vēža šūnas- tas var būt iedzimts gēns. Kad organismā tieši uz konkrētās šūnas virsmas nav šī olbaltuma, šūna nevar aizsargāties pret kancerogēniem-tādejādi tieši šūnas ar šī olbaltuma trūkumu tiek pārmantotas, nevis pats audzējs.5
Vēzis varētu būt pārmantots, ja pirmās un otrās pakāpes asinsradinieki slimojuši ar kādu no audzējiem, turklāt saslimuši ar to agrīnā vecumā, tas ir, jaunāki par 45 – 50 gadiem. Pārmantotā krūts un olnīcu vēža attīstību nosaka mutācijas divos gēnos (BRCA1 un BRCA2). Arī pārmantotais nepolipozais resnās zarnas vēža sindroms, kas visbiežāk izpaužas kā resnās zarnas, kā arī dzemdes ķermeņa vēzis, saistīts ar mutācijām vairākos gēnos. Audzējs var arī attīstīties žultsceļos, urīnceļos, tievajās zarnās un kuņģī, taču retāk. Šis sindroms varētu būt cēlonis 5 procentiem no visiem resnās zarnas ļaundabīgajiem audzējiem. Mutāciju nesēji ar to saslimst 40 – 50 gadu vecumā.4
…