Neraugoties uz to, ka 21.gadsimtā vērojama pakāpeniska saslimstības samazināšanās ar daudzām slimībām, it īpaši infekciju slimībām, saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem, ko veselības statistikā pieskaita pie neinfekciozām hroniskām slimībām, arvien pieaug, un ir paredzams, ka šī tendence saglabāsies vēl vismaz 30–40 gadus. Pašreiz pasaulē pati onkoloģija tiek uzskatīta par vienu no smagākajām nozarēm medicīnā. Nāves cēloņu struktūrā ļaundabīgie audzēji ieņem otro vietu aiz sirds un asinsvadu slimības. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi turpināt attīstīties un, cik iespējams, pilnveidot iespējas vēža diagnostikā un ārstēšanā. Katru gadu Latvijā onkoloģiskās saslimšanas tiek atklātas aptuveni 10 000 cilvēku. Lielākai daļai šo gadījumu vēzis tiek diagnosticēts vēlīnā – III, IV vēža attīstības stadijā, un galvenais iemesls vēlīnai diagnostikai ir pacienta novēlota vēršanās pie ārsta.
Vēzis ir tā saslimšana, kuru nevar tāpat vien izārstēt, tas jāizprot apziņas līmenī, jo liela daļa slimību rodas mūsu galvā. Cilvēkam ir jāapzinās, ka vēža rašanās cēlonis ir viņa paša rīcības sekas.
Šobrīd sabiedrībā diezgan bieži var sastapt viedokli, ka vēzis ir neārstējama slimība. Cilvēkus, kas saslimuši ar vēzi, bieži vien pārņem šoks, bezcerība, jo ir informācijas trūkums un cilvēki nezina kā dzīvot tālāk. Neskatoties uz mūsdienas e-laikmetu un informācijas saņemšanas veidu, un informācijas kanālu daudzveidību, tikai retais zina, ka, konstatējot vēzi agrīnās stadijās (I un II vēža attīstības stadija), ar šo slimību var veiksmīgi cīnīties. Taču Latvijas statistikas dati liecina, ka agrīnā stadijā atklātā un uzstādītā diagnoze ir biedējoši zemā līmenī. Vēlīnā diagnostika arī ir viens no galvenajiem miršanas iemesliem diagnozi - vēzis saņēmušajiem pacientiem.
Ir noskaidrots, ka daļa ļaundabīgo audzēju ir iedzimti – tas nozīmē, ka audzēja attīstību nosaka noteikti gēnu defekti jeb mutācijas, kas tiek nodotas nākamajām paaudzēm. Šī varbūtība, ka bērni pārmantos ļaundabīgo audzēju no vecākiem, ir 50%. Katram iedzimtā audzēja veidam ir savi raksturīgas gēnu mutācijas, tomēr tiem cilvēkiem, kuriem ir šīs iedzimtās gēnu mutācijas, saslimt ar vēzi ir 20 reizes augstāks risks. Cēloņu – seku sakarības onkoloģijas jomā mūsdienās tiek meklētas sevišķi intensīvi, īpaši gēnu un ģenētikas jomā.
Tāpēc pētnieciskajā darbā veiktas intervijas par vēža šūnu aktivizēšanās faktoriem, izplatītākajiem vēža veidiem, mūsdienu pētījumiem par vēžu šūnu atklāšanu, diagnosticēšanu un vēža ārstēšanas metodēm ar šīs sfēras profesionāļiem un cilvēkiem, kuri slimojuši ar šo slimību.
Darba mērķi:
1.noskaidrot vēža mūsdienu diagnosticēšanas metodes un iepazīties ar atbilstošo aparatūru;
2.noskaidrot Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieku viedokļus un Latvijas Onkoloģijas centra direktora viedokli par vēža šūnu aktivizēšanās faktoriem;
3.noskaidrot vēža slimnieku viedokļus par vēža šūnu aktivizēšanās faktoriem.
Lai sasniegtu izvirzīto darba mērķi, tiek izvirzīti sekojoši darba uzdevumi.
Darba uzdevumi:
1.atrast un apkopot informāciju par izplatītākajiem vēža veidiem un vēža šūnu aktivizēšanās riska faktoriem;
2.iepazīties ar vēža diagnosticēšanas aparatūru Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā,
3.veikt intervijas ar Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniekiem un Latvijas Onkoloģijas centra direktoru,
4.veikt intervijas ar vēža slimniekiem;
5.apkopot un analizēt iegūtos datus.
Hipotēze:
1.Iespējas Latvijā vēža diagnosticēšanas metodikas un aparatūras ziņā ir mazas.
2.Galvenais vēža šūnu aktivizēšanās faktors ir iedzimtība.…
