Renesanses gleznotāju tieksme uz savu ieceru idejiski un tehniski nevainojamu realizāciju visskaidrāk atklājās 16. gs. mākslā. 15. gs. radītajos darbos vēl atturīgi pausta dailes apziņa tiek novesta līdz sava veida dailes apoteozei. 16. gs. izcilākie meistari -Rafaēls (1483-1520) un jau vairākkārt minētais Mikelandželo - Romas periodā rod tādu tās tulkojumu, kas dod iespēju uzskatīt viņu daiļradi par virsotni humānisma ideālu un renesanses reālisma iespēju attīstībā. Stajājmākslā, kuras tematika 16. gs. bija daudzveidīgāka nekā fresku glezniecības tematika, par vienu no raksturīgākajiem mākslas žanriem kļuva portrets. Šā perioda portretos cilvēks tika tēlots nevis profilā kā 15. gs. sākuma darbos, bet gan pretskata; jo bieži figūra redzama līdz jostasvietai. Iespaidīgākais šāda portreta risinājuma paraugs ir Leonardo da Vinči (1452-1519) radītais Monas Lizas (Džokondas) portrets, kura sintezēta mākslinieka praktiskā un teorētiskā darbība. Atšķirībā no laikabiedriem Leonardo da Vinči neatzina nekādas autoritātes, pat antīkais viņam nebija ideāls. Viņš izkopa jaunu, niansētāku modelēšanas veidu - sfumato (gaisma plūst no diviem avotiem un ēnas izkliedējas) un tas deva piešķirt attēlotās sievietes sejai neparastu dzīvīgumu.
Daudzveidīgāks, bet neparastāks no renesanses mākslinieku “klasisko” pozīciju viedokļa Ticiāns ir 40. -60. gados radītajos darbos. Tie iekļaujami tajos vēlīnās renesanses darinājumos, kas attīstījās gan manierismā (renesanses mentalitātes transformācijas ceļā radies virziens), gan topošā baroka tendenču ietekmē un tāpēc savā trauksmainajā dzīves uztverē bija sveši renesanses nosvērtībai.
Simbolisms. Viduslaiku apziņai jebkura lieta zaudētu jēgu, ja tās nozīmi izsmeltu tiešā funkcija un ārējā forma. Šī izjūta ir fons, kas izraisa simbolisko domāšanu, kura dominē teoloģijā un mākslā. To pauž jauna vārda „simbols” etimoloģija, proti, tā ir līguma zīme, norādījums uz zaudēto vienību, augstāko un apslēpto realitāti. Dievam nekas nav tukšs, tāds, kam nebūtu jēgas. Visas lietas atbalsta un uztur domāšanu ceļā uz mūžību; tās visas pakāpi pa pakāpei slavina cita citu. Katrai būtnei ir augsta estētiska un ētiska nozīme, katrs tēls – harmonisks simbolu akords. Daba – koki, minerāli, augi utt. – arī ir simbolu krātuve. Simbolisms ir viduslaiku domāšanas tīrā elpa.
Rensansē par neoficiālu fenomenu kļuva svēto kulti. Cilvēki pēc nāves kļuva par kulta objektiem, daži no tiem guva ļoti plašu popularitāti. Pamazām svēto tapšanas process tika centralizēts un formalizēts. Atbilstīgi jaunajai kanonizācijai (1588. gadā), svētums tika definēts aristoteliski tomiskajā garā, proti, caur tikumu “heroisma”pakāpi.
…
