Viduslaiku Cēsis

„Agrāk cilvēki būvējuši Cēsis ne tur, kur tagad, bet tepat pie Vaidavas ezera Briņķu silā. Tikai, cik pa dienu uzcēluši, tik pa nakti Velns nojaucis. Tad likuši trīs vaļņus apkārt, bet arī tos Velns nojaucis. Tad cilvēki atmetuši ar roku un cēluši tagadējā vietā. Vēl tagad Briņķu silā pēdas palikušas. ”
Tāda ir viena no retajām teikām par vienu no vecāko un latviskāko pilsētu- Cēsīm. Šī pilsēta ir ar krāšņām dabas ainavām un vēstures liecībām bagāta, tā iemieso intriģējošu senatnes garu un mūsdienīgu pašapziņu. Pilsēta Vidzemes vidienē, Gaujas krastos radās, pateicoties mazai lībiešu ciltij-vendiem (tādēļ Cēsīm otrs nosaukums ir Venden), kuri 11. gadsimtā Cēsu pakalnus izvēlējās par savu mājvietu. Cēsīs no viduslaikiem ir saglabājies sākotnējais ielu tīkls, nocietinājumi un mūru fragmenti.
Senatnē Cēsu novads bijis samērā biezi apdzīvots, par ko liecina daudzie pilskalni un kapulauki. Tās attīstību ietekmēja senais tirdzniecības ceļš, kas caur Cēsīm veda no Baltijas jūras uz Pleskavu un Novgorodu.
Jau kādu laiku pirms vācu krustnešu iebrukumu bija sākušas veidoties feodālās attiecības.
Cēsu apkārtnes zemnieki- Autīnes latgaļi kopā ar Satezeles lībiešiem 1212. gadā sacēlās pret vācu feodāļiem. Tā bija pirmā Latvijas vēsturē zināmā zemnieku sacelšanās.

…