Vienošanās nav sveša daudzu valstu likumdevējiem, bet attiecībā uz Latviju nereti tiek atzīmēts, ka šāda iespēja pie mums nepastāv un ir nepieciešama tās ieviešana, lai būtiski ļautu vienkāršot un saīsināt kriminālprocesa gaitu. Vai varam piekrist šādam izteikumam? Tikai daļēji. Jā, tiešām, agrāk Latvijas kriminālprocesuālā likumdošana nepazina jēdzienu “vienošanās”, turklāt, ja ar vienošanos saprotam tikai vienošanos starp apsūdzības un aizstāvības pusi par vainas atzīšanu, šādu darbību Latvijas Kriminālprocesa kodekss tiešām neparedzēja. Tomēr vienošanās elementi ir sastopami Kriminālprocesa likumā.
Tātad kas ir vienošanās kriminālprocesā šī vārda plašākajā nozīmē? Šī jēdziena atklāšanai varētu uzrakstīt apjomīgus zinātniskos pētījumus, bet šoreiz īsumā piedāvāju vienošanos kriminālprocesā definēt kā pušu abpusēju brīvprātīgu gribas aktu, kas vērsts uz abpusēja labuma gūšanu un rada iespēju vienkāršot vai pārtraukt turpmāku procesa gaitu.
Vienošanās nozīme ir acīmredzama - labums pusēm, kā arī labums sabiedrībai, kas izpaužas iespējamībā paātrināt, vienkāršot procesu, padarīt to efektīvāku.1
Kā vienošanās pamatveidus var nosaukt divus:
1) vienošanās par vainas atzīšanu, kas notiek starp apsūdzētāju pusi un aizstāvības pusi (prokuroru un iespējamo vainīgo personu);
2) izlīgums starp cietušo un vainīgo personu.
Šajā darbā tiks apskatīta vienīgi vienošanās par vainas atzīšanu, neskarot izlīguma institūtu.
Tradicionāli ar vienošanos par vainas atzīšanu saprot vienošanos starp apsūdzošo pusi, ko pārstāv attiecīgs valsts ierēdnis (parasti prokurors), un pieņemami vainīgo pusi par to, ka pieņemami vainīgais no vienas puses atzīs sevi par vainīgu, saņemot par to no otras puses obligāti izpildāmu solījumu par apsūdzības pārkvalificēšanu uz vieglāku, atsevišķu apsūdzības punktu izslēgšanu no apsūdzības, atbildību pastiprinošu apstākļu izslēgšanu, vieglāka soda pieprasīšanu vai citas labvēlīgas darbības izdarīšanu.…
