Vīrusa hepatīts ir aknu iekaisums, kas rodas organisma imūnai sistēmai mēģinot iznīcināt ar vīrusiem inficētus hepatocitus.
Latvijā C vīrushepatīts ir izplatīts apmēram 100 tūkstošiem iedzīvotāju, un viņu skaits katru gadu pieaug par apmēram 500 cilvēkiem. Ar C vīrushepatītu slimo vairāk nekā 200 bērnu.
ETIOLOĢIJA
Hepatīta C vīrusa genoms ir viendiega RNS (single stranded; ss), kas kodē vīrusa proteīnus. HCV pieder pie Flaviviridae īpašas cilts – HEPACIVIRUS. Vīrusam ir 6 genotipi un katram genotipam ir vairāki apakštipi. Latvijā visizplatītākie ir 1b (78%), 3a, 2a un 2c. VHC galvenokārt bojā aknas, tas ir smagākais no vīrushepatītiem.
EPIDEMIOLOĢIJA
VHC avots ir cilvēks ar akūtu vai hronisku slimības formu, visbīstamākie ir pacienti ar bezsimptomu C hepatīta norisi un HCV RNS klātbūtni asinīs. Cilvēka uzņēmība pret HCV ir ļoti augsta.
VHC inficēšanās veids ir asins transmisīvais, kurš var realizēties dabiskā vai mākslīgā veidā (skat. 1. attēlu) un parenterālais. Biežākie inficēšanās veidi:
lietojot nesterilas adatas (lietojot intravenozās narkotikas) - ~70 – 90%;
hemodialīze;
tetovējoties un veicot pīrsingu;
seksuāli transmisīvā ceļā (gadījuma dzimumsakari un bieža partneru maiņa);
ķirurģisku vai stomatoloģisku manipulāciju laikā (ar nesteriliem instrumentiem);
perinatāli no HIV un HCV inficētām mātēm;
pārlejot nepārbaudītas asinis vai to preparātus.
Inficēta cilvēka asins serums un plazma ir infekciozi jau vairākas nedēļas pirms slimības klīnisko simptomu rašanās, un šī infekciozitāte var ilgt daudzus gadus vai gadu desmitus. HCV inficētām personām RNS konstatējams ne vien asinīs, bet arī spermā, kā arī tas ir atrasts siekalās. Pacientiem, kas pārslimojuši VHC neveidojas specifiska neuzņēmība pret atkārtotu inficēšanos un saslimšanu, jo HCV genoms ir daudzveidīgs.…
