SECINĀJUMI
Sava referāta noslēgumā secinu, ka Vizmas Belševicas romāns „Bille”ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par pašas rakstnieces bērnību pirmskara Latvijā, 20. gs. 30. gados, kas nereti tiek dēvēti par „labajiem Ulmaņlaikiem”, kuri, kā varēja lasīt romānā, ne visiem sabiedrības slāņiem bija zelta laiki. Pat galvaspilsētā Rīgā strādnieku rajonos valdīja nabadzība, netīrība, zināma nolemtība, bezcerība. Vietējā veikalā ar naudu visbiežāk iepirkās vienīgi namsaimniece, jo visi Grīziņkalna ļaudis iepirkās „uz parāda”, ko pat pēc algas dienas līdz galam nevarēja nomaksāt. Katrs mazākais knauķis, tostarp arī Bille , kura vēl pat negāja skolā un lasīt nebija iemācījusies, zināja, ko nozīmē zilā parādu burtnīciņa un to, kā tas ir, kad „nevar galus savilkt kopā”. Šādiem bērniem dārgas rotaļlietas un citas smalkas mantas, kārumi bija kā neaizsniedzams sapnis, jo naudas knapi pietika vien tam, lai izdzīvotu. Romānā spilgti iezīmējās tas, ka lielākā daļa strādnieku, tostarp arī Billes papucis, cīnījās ar nopietnu atkarību no alkohola. Nereti bija arī vērojama vardarbība ģimenē pret sievu vai bērniem, kas varētu būt sekas bezcerībai, kam neredzēja galu. Šajā darbā varētu vilkt diezgan tiešas paralēles ar skarbo mūsdienu ikdienas realitāti, kad ļoti daudzas ģimenes ir uz izdzīvošanas robežas, kamēr blakus ir prātam neaptverama izšķērdība. Jau pirmās brīvvalsts laikā varēja redzēt netaisnīgi ļoti skaudru atšķirību starp dažādiem sabiedrības sociālajiem slāņiem , kāda diemžēl turpinās arī pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas..
Sarežģījumus referāta gaitā man radīja milzīgo izrakstīto citātu daudzums, jo gandrīz vai katrā romāna lappusē man šķita izceļama kāda spilgta pērle. Beigās bija diezgan grūti no šī plašā citātu klāsta izveidot loģisku, tiešu, interesantu ainavu.
Kopumā varu secināt, ka rakstnieces Vizmas Belševicas skaudrā bērnība devusi viņai impulsus, kas viņu nākotnē padarīja par vienu no savas paaudzes izcilākajām aktrisēm.
…