Ne tikai mēs paši, bet arī mūsu īpašums ir apdraudēts no noziedzniekiem. Kriminālā noziedzība Latvijā katru gadu pieaug nevis samazinās kā mēs visi to gribētu. Sevišķi palielinās nepilngadīgo noziedzība. Visbiežāk sastopamais nozīdzīga nodarījuma veids ir zādzība, kas arī ir mana darba tēma.
Darbā noskaidroju, kas ir zādzība kā arī aplūkojo zādzības veidus. Pievēršos arī zādzības kvalificējošiem apstākļiem un sodiem, kādus piespriež par izdarītu zādzību.
1. Zādzības jēdziens
Zādzība ir vissenākais īpašuma interešu apdraudējums. Valodnieki vārda ‘’zagt’’ izcelsmi saista ar lietuviešu vārdu ‘’žagiu’’, kas nozīmē padarīt netīru, zagt, vai arī ar vārdu ‘’žangu’’ - kaut ko aizliegtu ēst gavēnī. Latviešu valodnieks Endzelīns uzskata, ka sākotnējā nozīmē vārds ‘’zagt’’ nozīmējis apgānīties vai apgānīties ar zagšanu.
Spēkā esošajā likumā zādzība ir formulēta kā svešas mantas atklāta vai slepena nolaupīšana (LK 175.p.1.d.). Latvijas Augstākās tiesas plēnums zādzību skaidro kā tīšu prettiesisku svešas mantas slepenu vai atklātu bezatlīdzības nolaupīšanu, izņemot to no īpašnieka vai citas personas valdījuma, lai rīkotos ar šo mantu kā ar savu. 1903.gada Sodu likums zādzību formulē kā ‘’slepenu vai atklātu svešas kustamas mantas paņemšanu piesavināšanās nolūkā’’ (581.p). 1933.gada Sodu likums zādzību traktē kā ‘’slepenu vai atklātu svešas kustamas mantas paņemšanu ar nolūku nelikumīgi paturēt to savā vai citas personas labā’’…
