Zādzība un tās veidi

. Zādzības jēdziens
Zādzība ir vissenākais īpašuma interešu apdraudējums. Valodu eksperti vārda ‘’zagt’’ izcelsmi saista ar lietuviešu vārdu ‘’žagiu’’, kas nozīmē padarīt netīru, zagt, vai arī ar vārdu ‘’žangu’’ - kaut ko aizliegtu ēst gavēnī. Latviešu valodnieka Endzelīna interpretējumā sākotnējā nozīmē vārds ‘’zagt’’ nozīmējis apgānīties vai apgānīties ar zagšanu. Zādzība ir vienkāršākā un izplatītākā mantas nolaupīšanas forma.
Spēkā esošajā Krimināllikumā zādzība ir formulēta kā svešas mantas atklāta vai slepena nolaupīšana (LK 175.p.1.d.). Latvijas Augstākās tiesas plēnums zādzību skaidro kā tīšu prettiesisku svešas mantas slepenu vai atklātu bezatlīdzības nolaupīšanu, izņemot to no īpašnieka vai citas personas valdījuma, lai rīkotos ar šo mantu, kā ar savu. 1903.gada Sodu likums zādzību formulē kā ‘’slepenu vai atklātu svešas kustamas mantas paņemšanu piesavināšanās nolūkā’’ (581.p). 1933.gada Sodu likums zādzību traktē kā ‘’slepenu vai atklātu svešas kustamas mantas paņemšanu ar nolūku nelikumīgi paturēt to savā vai citas personas labā’’.1
Svarīga jēdzienā ietverta pazīme ir norādījums uz nolūku, kādā tiek izņemta manta. Pastāvošā tiesu prakse atzīst, ka manta tiek nolaupīta, lai rīkotos ar to kā ar savu, paskaidrojot, ka nolaupīšana ir prettiesiska svešas mantas paņemšana piesavināšanās nolūkā.

…