Kā jau jebkuru lietu vai parādību, arī skaņdarbu mēs uztveram dažādi un daudzveidīgi – balstoties uz savu pieredzi, zināšanām, emocijām un individuālo uztveri.
Pirmkārt, mēģināšu aprakstīt iespaidus, kādus gūtu vienkāršais klausītājs jeb klausītājs, kurš skaņdarba uztveres gaitā neizmanto nošu materiālu. Šis klausītājs balstās tikai uz savām personiskajām izjūtām, priekšstatiem un emocijām.
Klausoties Concertino da camera tas noteikti tiks uztverts kā viens vienojošs cikls, lai arī tas sastāv no 3 daļām (otrā un trešā skan bez pārtraukuma). Jau sākot ar pirmajām muzikālajām frāzēm, koncerts pārņem klausītāju savā varā.
1.daļas muzikālo materiālu ir viegli un interesanti klausīties, jo nepārtraukti notiek intensīva solista un orķestra saspēle, kā arī bez piepūles saklausāma izteikta melodiskā līnija. Komponista ritma izvēle padara šo daļu vēl pieejamāku un rosina uz negaidītiem pavērsieniem muzikālajā attīstībā. Gaišā tembrālā nokrāsa dažviet mijās ar īslaicīgu dramatismu, kas piešķir mūzikai īpašu kolorītu. Neiedziļinoties niansēs, vienkāršo klausītāju pārņem domas par tehnisko izpildījuma sarežģītību, klausoties veiklās un virtuozās pasāžas, gājienus un lēcienus dažādos reģistros (īpaši solista partijā). Domājams, ka šī tipa klausītājs formas būtībā neiedziļinās, jo visticamāk, viņš to neizprot. Tomēr viņam rodas savs priekšstats par to un doma tiek formulēta citādi – 1.daļa (un arī viss koncertcikls kopumā) ir kompakta un lakoniska. Līdz ar to ir vieglāk saglabāt klausītāja koncentrēto uzmanību un interesi līdz pat beigām. Lielākoties garos un ļoti izvērstos skaņdarbos vienkāršajam klausītājam “uzmācas” doma par garo, nebeidzamo formas uzbūvi un kļūst garlaicīgi. Ir pamats domāt, ka šis klausītājs gūst pilnīgāku emocionālu baudījumu un savā ziņā ir spējīgs spriest objektīvāk – patīk vai nepatīk, piesaista vai nepiesaista. Viņš neiedziļinās specifiskās detaļās, bet gan uztver skaņdarbu un tā muzikālo domu un raksturu kopumā. Protams, paliek atmiņā kādas nianses, piemēram, saksofona solo virtuozās pasāžas, muzikalitāte, enerģiskais ritms, taču muzikālais raksturs un uztveres elastība ir primārais.
2.daļa piesaista klausītāju ar savu tembrālo noformējumu, kas brīnišķīgi apvienojas ar veiksmīgi piemeklēto harmoniju un faktūru. Šī daļa pilnībā ļauj iegrimt pārdomu un fantāziju pasaulē, nedomājot ne par ko citu. Klausoties lēno daļu, uztveres priekšplānā izvirzās mierīgais raksturs ar izteikto saksofona solo melodiju, tās plūdumu un attīstību. Orķestra pavadījums it kā pastiprina šo noskaņu – radot noslēpumainību un apslēptu smeldzi. Arī orķestra starpspēle (īpaši izceļot stīgu instrumentu tembrus tajā) pastiprina to, nepārtraukti vijoties cauri šai daļai.
…