Žana Pola Sartra biogrāfija un darbi
Franču filozofs un rakstnieks Žans Pols Sartrs dzimis 1905. gada 21. Jūnijā Parīzē. Viņa tēvs bija flotes virsnieks, kurš gāja bojā, kad Ž.P. bija viens gads, tāpēc viņš uzauga mammas vectēva Karla Šveicera mājās, kurš bija vācu valodas profesors Sorbonā un, citu sarpā, arī ievērojamā humānista Alberta Šveicera tēvocis. Sartra bērnība bija grūta – viņš bija neliela augum a, vājas miesasbūves, šķielēja un daudz lasīja grāmatas – klasesbiedri viņu nepieņēma. Par bēnībā pieredzēto Sartrs vēlāk sarakstīja autobiogrāfisku darbu „Vārdi” (Les mots. 1964). No 1924. līdz 1929. gadam Sartrs mācījās prestižajā Ecole Normale Superieure, apmeklēja filosofijas lekcijas Sorbonā. Studiju gados viņš iepazinās ar Simonu de Bovuāru, Morisu Merlo-Ponti, Klodu Levī-Strosu, Simonu Veilu un citām vēlākām prominencēm. 1931. Gadā Sartrs kļuva par filozofijas profesoru Havrā. 1932. Gadā viņš Berlīnē klausījās Edmunda Huserla un Martina Hedegera lekcijas: atgriezies francijā, mācīja filozofiju Havrā, Leonā un Parīzē.
1938. gadā iznāk Sartra romāns „Nelabums”. Galvenais varonis Antuāns Rokantēns, turpina savas ikdienišķās gaitas un aizvien vairāk viņu pārņem psiholoģisks nelabums, absurda viņam šķiet gan apkārtējo rosība, gan paša vientuļā eksistence. Viņam jāizdara izvēle. Nākamajā gadā iznāk stāstu krājums „ Siena’’.
Otrā pasaules kara laikā Sartrs tika iesaukts armijā, viņš dienēja meteoroloģijas daļā. 1940.gada jūnijā tika saņemts gūstā, bet 1941.gadā atbrīvots. Sartrs aktīvi iesaistījās franču pretošanās kustībā. Vācu okupācijas laikā, 1943.gadā, tika publicēta Sartra luga „Mušas”, kurā Sartrs izspēlēja savu iemīļoto atbildības tēmu – brīvs ir tikai tas, kas rīkojas. Tajā pašā gadā iznāca arī viņa apjomīgākais filosofiskais darbs „Esamība un nekas”. Šajā darbā, kur jūtamas gan fenomenoloģijas, gan psihoanalīzes ietekme, Sartrs definē savas nozīmīgākās idejas: „Eksistence ir pirms būtības. Piedzimstot cilvēks ir nekas, un arī dzīves laikā nav nekas vairāk kā savas pagātnes rīcību summa. Ticēt kaut kam, izņemot viņa paša gribu, ir `aplama rīcība`. Eksistenciālistu izmisums un ciešanas ir apliecinājums tam ,ka cilvēksir nolemts brīvībai. Dieva nav, tāpēc cilvēkam ir jāpaļaujas uz paša maldīgo gribu un ētisko ieskatu. No izvēles nevar izbēgt.”
…
