SECINĀJUMI
Izpētot un analizējot vairākus literatūras avotus, tiesu praksi, kā arī normatīvos aktus, ir radušies sekojoši secinājumi:
1. Pastāv dažādu veidu zaudējumi, un tas nav tikai teorētiski, tas ir arī ļoti nozīmīgi, kad ir radušies zaudējumi, jo no šo zaudējumu veida ir atkarīgs ļoti daudz kas. Vissvarīgākais no tā visa ir tas vai šis cietušais (kuram radušies zaudējumi) būs tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību.
2. Ļoti būtiski, slēdzot kādus darījumus, ir noslēgt līgumu, jo tieši līgums būs kā galvenais pierādījums par to, ka tāds darījums vispār ir noslēgts. Līgums garantē zināmu drošību abām pusēm, jo katrā darījumā pastāv lielāks vai mazāks risks.
3. Ir ļoti svarīgi noskaidrot vainu un cēloņsakarību radītajiem zaudējumiem, lai noteiktu vainīgo personu, jo ne vienmēr vainīgā persona ir otra puse, vainīgā persona var būt arī tā, kura ir cietusi, kā arī neviens var nebūt vainīgs.
4. Katra zaudējumu lieta ir unikāla, jo arī tad, ja faktiskie apstākļi ir līdzīgi, tad reālais zaudējumu apmērs var būt ļoti atšķirīgs. Katra zaudējumu atlīdzības lieta ir jāskata ļoti individuāli.
5. Zaudējumu aprēķināšana ir grūts process, ko var vēl vairāk apgrūtināt tādi faktori kā intelektuālais īpašums, bezķermeniskas lietas, zaudētā peļņa un neiegūtie ienākumi.
6. Tiesu praksē vislielākās problēmas ir ar pareizu zaudējumu klasificēšanu un cēloņsakarības konstatēšanu, kas teorētiski ir visbūtiskākais aspekts. Ja zaudējumu aprēķināšana ir tīri matemātiska darbība, kur kļūdu vai neprecizitāti var viegli labot, tad nepareizu zaudējuma veida noteikšanu un līdz ar to, iespējamā vainīgā nepareizu noteikšanu labot nav vairs tik vienkārši, kā izlabot zaudējumu summu.
7. Pierādījumi ir būtiska lietu sastāvdaļa, lai noteiktu zaudējumu veidu un līdz ar to arī personu, kas bijusi vainīga pie radītajiem zaudējumiem. Pierādījumu trūkums var liegt cietušajam atgūt daļu vai pilnīgu zaudējumu atlīdzību.
…
