Latvijas Republikas Satversmes 105.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Tiesības uz īpašumu pieder pie brīvas un demokrātiskas valsts iedzīvotāja konstitucionāli garantētām pamattiesībām. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības drīkst ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.
Tā kā valsts pienākums ir aizsargāt Satversmē nostiprinātās tiesības, ir izveidotas zemesgrāmatas. “Zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības”1. Tikai zemesgrāmatā ierakstīts īpašums piešķir īpašniekam pilnas varas tiesības pār īpašumu. Lai gan īpašnieks, protams, var lietot, valdīt un gūt labumu ar šo īpašumu arī bez īpašuma tiesību atzīšanas no zemesgrāmatu puses, tomēr līdz ierakstīšanai zemesgrāmatā nekustamā īpašuma ieguvējam pret trešajām personām nav nekādu tiesību, un viņš nevar izlietot nevienu no priekšrocībām, kas saistītas ar īpašumu ( pirkt, pārdot, ieķīlāt, dāvināt u.t.t.). Bieži cilvēki to aizmirst, jo likumdevējs nav paredzējis nekādas sankcijas tiem, kas to nav laikus izdarījuši. Katram īpašniekam ir ļauts patstāvīgi izlemt šo jautājumu, taču jāatceras, ka šādu nesakārtotību un likuma vienkāršotas izpratnes dēļ cilvēki var zaudēt savus nekustamos īpašumus, jo ir daudzi negodprātīgi cilvēki, kuri izmanto šo cilvēku vieglprātību vai arī likumu neizpratni. Tādēļ autors izvēlējās darbā aplūkot tieši tēmu par zemesgrāmatām, apskatot nekustamā īpašuma ierakstīšanas un ar to saistīto tiesību nostiprināšanas kārtību.…