19. gs. zemnieki bija skaitliski lielākā un saimnieciski aktīvākā iedzīvotāju masa, kurai bija liela nozīme. Gadsimta sākumā lielākā daļa zemnieku joprojām bija dzimtcilvēki, kuri bija apspiesti, dzīvoja noslēgtā pasaulē, blīvi apdzīvoja sētas. Viņiem nebija nekādu pašnoteikšanās tiesību. Baznīcas, krogi un tirgus bija galvenās satikšanās vietas. Dzīvoja lielās ģimenēs vairākās paaudzēs vientelpās, retāk divas telpas. Ikdienas darbs bija smags, nogurdinošs un fiziski grūts, jo klaušas pieauga, bet laika nepietika, ko apstrādāt visu un darbarīki bija primitīvi.1
Zemnieks piederēja pie vienas no četrām kārtām kuras bija apstiprinātas Krievijas likumos. Pie zemnieku kārtas piederēja ikkatrs, kurš bija pierakstīts pie kāda pagasta. Piederību pagastam ieguva sasniedzot nodokļu maksātāja vecumu. Izkļūt no savas kārtas bija ļoti grūti vai pat neiespējami. No 1917. g. varēja to darīt, kad pieņēma likumu.2
Zemnieku kārta iedalījās vairākās grupās. Pirmajā grupā iekļāva visus saimniekus, ieskaitot lauku un mežu sargus, zvejniekus u.c., kas pārvaldīja zemnieka mājas. Otrajā grupā iekļāva visus strādniekus, kas dzīvoja pie saimnieka un saņēma algu, visas zemnieces, iebūvieši, vaļinieki, amatnieki u.c. Trešajā grupā ietilpa visi muižas cilvēki, dzimtzemnieki, kas, neatkarīgi no tā vai muižniekam bija īpašums vai nē, nebija pierakstīti pie zemes.3
Valdības politika, muižnieku pozīcija un zemnieku reakcija ietekmēja zemnieku stāvokli 19. gs. Tas izsauca plašus nemierus cauri visam brīvlaišanas posmam.4
Raksturojot dzimtbūšanas atcelšanu, tad to var skaidrot drīzāk kā eksperimentu, ko pavēlēja izdarīt Aleksandrs I vēloties demonstrēt Eiropai vēloties demonstrēt sevi un īstenot Franču revolūcijas idejas.…
