3. Vācbaltiešu privilēģijas un to atcelšana
Pirms notika zemnieku brīvlaišana Baltijas guberņās, muižniecībai piederēja vislielākās privilēģijas un tiesības. Muižnieki galvenokārt bija vācu izcelsmes. Protams, arī guberņas pārvaldē, pilsētas pārvaldē, ģenerālgubernatora amatā u.c. nozīmīgos amatus ieņēma vācu izcelsmes ierēdņi. Vācbaltieši izsludināja likumus guberņas ietvaros, kā arī sekoja tām, lai tie tiktu realizēti un ievēroti, bija pilnvaroti sodīt likuma pārkāpējus, u.t.t.
„Vācbaltiešu muižnieku privilēģijām bija jābeidz pastāvēt, jo neefektīvs klaušu darbs nespēja attīstīt saimniecisko un ekonomisko situāciju guberņās. Līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu mainījās arī privilēģijas, tas notika pakāpeniski, un līdz ar laiku tās tika atceltas pilnībā. Pārvalde pēc dzimtbūšanas atcelšanas saglabāja savu iepriekšējo guberņas pārvaldes struktūru, bet to ļoti būtiski papildinot un birokrātizējot. Pilnīgi no jauna, aizvietojot agrāko muižu varu, pakāpeniski tika izveidota apriņķu un pagastu pārvalde. Piemēram, tika izveidoti jauni amati. 1889.gada Pagaidu noteikumi par zemnieku iestāžu sastāva un kompetenču grozīšanu noteica, ka Baltijas guberņās jāieceļ zemnieku lietu komisāri.” Tas bija nepieciešams, lai ierobežotu vācu muižnieku varu pagastos. Muižnieku vara tika ierobežota, jo komisāru pienākumos ietilpa – pagasta sabiedrības kapitāla pielietošana, ko muižniecība nereti izlietoja ne visai lietderīgi un ar prātu, kā arī komisāri pārraudzīja zemnieku izrakstīšanos no pagasta sabiedrības un pārcelšanos uz pilsētām vai citiem pagastiem, tas, proti, bija nepieciešams tāpēc, ka muižnieki nevēlējās, lai zemnieki pārceltos uz dzīvi uz citu pagastu vai pilsētu, jo tas nozīmētu, ka zemnieks pildot klaušu darbus, būs spējīgs izpirkt zemi no cita muižnieka.
…