1.Zemnieku brīvlaišana.
Tā kā 18. gs. beigās un 19.gs. sākumā Baltijas guberņās likumdošanas vara piederēja vācu muižniekiem un Krievijas cara valdībai, bet zemniekiem nebija tiesību kaut kādā veidā piedalīties likumu izstrādāšanā. Tāpēc zemnieki rīkoja vairākus nemierus, lai panāktu izmaiņas. Sakarā ar to, ka muižniekus vairāk neapmierināja dzimtbūtnieciskā ražošana, kura nedeva lielus ienākumus, sāka atzīt dažas reformas. Viena no tām notika Vidzemē 1804. gadā. “1804.gada 20. februāra Vidzemes zemnieku likums neatceļot dzimtbūšanu, jurididski precizēja zemnieku stāvokli, paredzot tiem līdzās pienākumiem arī dažas tiesības.”1 Likums aizliedza muižniekiem atsavināt dzimtzemniekus atdalīti no zemes, bet netļāva zemniekiem brīvi aiziet no viņa. Līdz ar to tika atļauts pārdot, ieķīlāt vai dāvināt zemniekus tikai ar kopā ar zemi. Var teikt, ka likums tikai likvidēja verga stāvokļa elementus, bet tie vienalga saglabāja dzimtcilvēka tiesiskās pazīmes. Muižniekiem tika nodrošinātas zemes īpašuma tiesības, bet zemes saimnielam, līdz ar to tikai valdījuma tiesības. Likums galvenokārt tika izveidots, lai nomierinātu zemniekus, lai viņi varētu turpināt darbu. Māju saimniekam bija tiesības uz klaušu māju nosacīto mantojamu lietošanu, ka arī tiesības iegūt nekustamo īpašaumu, bet ja viņš ir vainīgs pats ie tā, ka mājas parādi ir divreiz lielāki par zemes vērtību, ja šie parādi nav nomaksāti sešu gadu laikā, tad viņu varēja izlikt no mājas, protams, tikai ar tiesas spriedumu. Vidzemes zemnieku likums arī noteica zemnieku tiesības iegūt īpašumā kustamas lietas, bet to ierobežoja dzelzs inventārs. „Dzelzs inventārs – noteikts daudzums lopu, darba rīku utt., kas nepieciešami mājas apsaimniekošanai, tas skaitījās zemnieku māju piederums un nebija no tām nedz šķirams, nedz atdalīti atsavināms.”2 Tas bija domāts, lai nodrošinātu klaušu māju ražotspēju un, lai zemnieki labāk pildītu savas nodevas, kuras tika apreķinātas vērtējot zemes gabala ienesīgumu. Likums noteica arī zemnieku tiesības celt sūdzības un prasības attiecībā pret muižnieku, bet tas praktiski nebija iespējams, jo tiesas iekārta un process bija pārāk sarežģīts.
„1809. gada 28. februāra „Papildu panti un paskaidrojumi” bija domāts 1804. gada Vidzemes zemnieku likuma pretrunu izlīdzināšanai, jo ar izveidojušos stāvokli nebija apmierināti ne mužnieki, ne zemnieki.”3 Šo papildinājumu rezultātā likvidēja četras apriņķu revīzijas un izveidota viena komisisja Valkā, palielināja muižnieku tiesības, jo viņi ietekmēja zemnieku nodevu lielumu utt.
„Kurzemes landtāgs 1817. gada 4. aprīlī piņēma lēmumu izstrādāt dzimtbūšanas atcelšanas likumprojektu.”4 …
