"Socioloģiskais skatījums atklāj, kāda atšķirība starp pasludināto jābūtību un sabiedriskās dzīves realitāti. Idealizēto priekšstatu pasaule eksistē it kā pati par sevi, mūsu sociālā realitāte ir tāda, kādu to spējam veidot. Iespējams, ka šī ir viena no modernās pasaules pamatpretrunām. Sabiedrības attīstības gaitā arvien uzskatāmākas kļūst pretrunas starp oficiāli atzīto vispārcilvēcisko vērtību kopumu un sociāli empīrisko realitāti."[12;10.lpp.] Pārfrazējot tēlaini: mēs dzīvojam vēl ar vien “smaragda pilsētā”…
Psihoanalītiskais psihoterapeits Juris Batņa savā rakstā min 1998. gadā apkopotos statistikas datus, ka zēniem ir 6 reizes vairāk grūtību mācībās, 3 reizes vairāk zēnu nekā meiteņu kļūst par narkomāniem, emocionālie traucējumi zēniem ir 4 reizes biežāk, ir lielāks risks saslimt ar šizofrēniju. Zēni, jaunāki par 15 gadiem , 2 reizes biežāk nokļūst psihatriskajās slimnīcās, 5 reizes biežāk izdara pašnāvības.[2]
Informācijas pārbagātība un šķietamais klātbūtnes sajūtas efekts paver iespējas realizēt sevi, kā vien cilvēks vēlas, vienlaikus sašķobot identitātes izjūtu. Sociālo sfēru robežu izplūšana, kā arī dzimumlomu sajaukums rada jucekli identitātes meklējumos. Augošā konkurence dzimumu starpā, kur baltās rases cilvēku sabiedrībā arvien uzskatāmāk virsroku gūst sievietes, padara vīriešu dzimuma identitātes meklējumus arvien grūtākus.
Fiziskā un psihiskā nestabilitāte bērnībā, sabiedrības spiediens un vēlmes, attīstības problēmas nostāda bērnu grūtā stāvoklī. Bieži ļoti grūti savienot personīgos pārdzīvojumus, vēlmes, apkārtējo viedokli un sabiedriskās normas. Pieaugušie (vecāki, audzinātāji, masu informācijas līdzekļi, apkārtējā vide) nodod programmu – savas kultūras vērtību sistēmu, kas sastāv no aizliegumiem, prasībām, tradīcijām un sociālajām normām. To sauc par bioloģisko un normatīvo krīzi. Identitātes meklējumos galvenie jautājumi ir - Kāds es esmu? Kāds es vēlētos būt? Kā citi vērtē mani? Vai mani pieņem tādu, kā esmu? Uz šiem jautājumiem nevar atbildēt, neņemot vērā personīgās ģimenes modeli, apkārtējo vidi. Sākas šo paraugu izvērtēšana, kas nereti rada konfliktus un krīzes.[4;19]
Psiholoģijā tiek pieņemts, ka pieaugušo socializēšanās process nav bērnu socializācijas turpinājums, bet gan atbrīvošanās no bērnībā iegūtajām traumām un mītiem. Vēl jo traumējošāk tiek uztverts fakts, kad sasniedzot zināmu briedumu, cilvēks saprot, ka viņa audzināšanas procesā iegūtie priekšstati par sevi kā indivīdu, savu dzimumu un tā funkcijām nesaskan ar realitātes diktētajām prasībām, jo dzimumu stereotipi saglabājas apziņas slāņos pat tad, kad vēlāk tiek sniegta pavisam cita informācija.[7;164.lpp.] Patiesība to var dēvēt arī par sava veida kodēšanu.
Šie faktori ietekmē socializācijas procesu, ko pieņemts dēvēt par zināšanu, uzvedības modeļu, sociālo normu un vērtību, kā arī jūtu apgūšanas procesu, lai veiksmīgi funkcionētu pastāvošajā sabiedrībā.[20]
To, ka Latvijas sabiedrībā vīriešu un zēnu socializācija noris daudz problemātiskāk kā sieviešu/meiteņu, to pierāda statistika un jaunākie pētījumi. Viens no cēloņiem ir identitātes veidošanās problēma, kas cieši saistīta ar pašapziņas veidošanos un indivīda garīgo brīvību un kritiskās domāšanas klātesamību.…
