Ir dažādas versijas par dabiskā zīda ieguves pirmsākumiem. Ķīnā visizplatītākā leģenda vēstīja, ka zīda noslēpumu III.gs p. Kristus atklājusi Dzeltenā imperatora Huanci sieva Si Liņa Ši jeb tā pati Lei Zu. Pastaigājoties zīdkoku birzī, viņa pacēla kādu nokritušu augli. No tā izspurdza tauriņš. Ieinteresējusies imperatore nolēma izpētīt, kas tas par tauriņu, un novēroja visu zīdtauriņa, tā kāpura un kūniņas attīstības ciklu.
Vēl pastāv uzskats, ka zīdtauriņi piesaistījuši imperatores uzmanību ar nodarīto kaitējumu imperatora zīdkokiem. Cenšoties zīdtauriņus iznīdēt viņa pamanījusi, ka no to kūniņām iespējams iegūt šķiedras pavedienu, pēcāk viņa esot pierunājusi savu vīru piešķirt viņai zīdkoku birzi, kur audzēt zīdtauriņus. Viņa ir arī izgudrojusi dažādus zīda ražošanas piederumus, Notīt smalko zīda pavedienu no kūniņas un izaust audumu tērpam arī bijusi imperatores ideja.[1]
Kā arī vēl pastāv leģenda, ka imperatores tējas tasē iekritusi zīdtauriņa kūniņa, no tās atdalījies pavediens ko sieviete sākusi tīt ap pirkstu. [2]
Zinātniskie atradumi liecina, ka zīdu iespējams sāka ražot jau ap 6. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras un tas pilnīgi noteikti bija pazīstams 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.[1]
Secinājums – mazais zīdtauriņš ir uzdāvinājis cilvēcei zīdu.…
