Pēc pirmā Ziemeļu kara Zviedrijai piederēja Gustava Ādolfa iekarojumi un tā turpināja politiski valdīt pār Baltijas jūru. Tā pārvaldīja ne vien zviedru apdzīvoto Skandināvijas pussalas Baltijas jūras krastu un šīs salas, bet arī citu tautu apdzīvotu Baltijas jūras austrumu krastu – Somiju, Igauniju un Vidzemi. Jūras dienvidu krastā zviedri valdīja rietumu Pomerānijā un Vismarā. Zviedriem pieeja Ziemeļu jūrai bija arī no Brēmenes un Verdenas bīskapijas. Ar šo situāciju bija neapmierinātas daudzas valstis, kurām likās, ka zviedri nomāc viņu ekspansiju iespējas. Neapmierināta bija Krievija. Baltās jūras tirdzniecība bija ļoti ierobežota, un tāpēc krievi vēlējās pieeju pie Baltijas jūras. Krievijai likās, ka pieeja pie Baltijas jūras tai nepieciešama ne vien prestiža, bet arī saimniecisko apsvērumu dēļ.
Septiņpadsmitā gadsimta beigās sagadījās, ka gandrīz vienā laikā visās naidīgajās valstīs sāka valdīt jauni valdnieki, turklāt gados jauni. Gadījās, ka visiem šiem jaunajiem valdniekiem bija straujš temperaments un, ka viņi visi bija ļoti trūcīgi izglītoti. Līdz ar to bruņota sadursme kļuva nenovēršama, kaut gan trīs no viņiem – Dānijas, Saksijas un Zviedrijas karaļi - bija brālēni. …