Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts dibināts ar likumu „Par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu” 1997. gada 11. decembrī uz 1990. gadā dibinātā Ziemeļvidzemes reģionālā dabas aizsardzības kompleksa bāzes un iekļauts UNESCO programmas „Cilvēks un Biosfēra” starptautisko biosfēras rezervātu tīklā. Tā platība ir 457600 hektāri. Kopumā rezervāta teritorija aizņem 6% no Latvijas teritorijas un tajā ietilpst arī Salacas ielejas dabas parks, 16 dabas liegumi, 3 dabas liegumu zonas, 4 dendroloģiski stādījumi un 25 ģeoloģiski un ģeomorfoloģiski dabas pieminekļi.
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts (turpmāk ZBR) ir starptautiskas nozīmes dabas teritorija, kura atrodas valsts aizsardzībā. Tā pārvaldi veic administrācija, kas atrodas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzībā, kura savas kompetences ietvaros īsteno valsts vides aizsardzības politiku.
ZBR mērķis ir nacionālā un starptautiska nozīmē sasniegt līdzsvaru dabas daudzveidības aizsardzībā, ekonomikas attīstības veicināšanā un kultūras vērtību saglabāšanā, tāpat arī nodrošināt informācijas apriti vides pētījumos, monitoringa un vides izglītības jomā, veidot sabiedrības apziņu par vides un dabas aizsardzību kā arī sekmēt teritorijā degradētu ekosistēmu atjaunošanu. Rezervātā nodalītas trīs zonas: dabas liegumu zona, ainavu aizsardzības zona un neitrālā zona. Dabas liegumu zonā saglabājušās maz pārveidotas dabiskās ekosistēmas. Tādi ir purvu masīvi, Salacas ieleja, Vidzemes akmeņainā jūrmala. Dabas liegumi aizņem 18440 hektārus. Apkārt izveidotas ainavu aizsardzības zonas. Tās aizņem 160000 hektārus. To izmantošanas noteikumi saskaņojami ar rezervāta veidošanas mērķiem. Pārējo teritoriju aizņem neitrālā zona, kuras platība ir 162560 hektāri.
ZBR teritorijā sastopami gandrīz visi Latvijas mežu augšanas apstākļu tipi, sūnu purvi ar parasto priedi un pundurbērzu, jūrmalas piekrastes kāpas un pļavas, ūdeņi (upes, ezeri, dzirnavdīķi, Rīgas jūras līča austrumu piekraste).
Rezervāta teritorijā atrodas arī vērtīgi vēstures pieminekļi: Viena no pirmajām apdzīvotajām vietām Latvijā – Zvejnieku apmetne un kapulauks ( 5. – 2. g. tūkst. pirms Kr.) kā arī Riņņu kalna apmetne Salacas kreisajā krastā.
…
