Tā ir teritorija, kas izveidota, lai aizsargātu un saglabātu dabas vērtības, piemēram, retus vai izzūdošus putnus, dzīvniekus vai augus, to dzīvesvietas, kā arī savdabīgas un skaistas ainavas, izcilus kokus, akmeņus, avotus u.tml. Šīs teritorijas atrodas īpašā valsts aizsardzībā, to konkrētās platības un robežas nosaka ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem.
Kāpēc mums šī daba jāaizsargā?
Latvijā ir saglabājusies liela dabas daudzveidība. tā ir bijis kopš seniem laikiem, un mēs pie tā esam pieraduši. Nenosusinātajos purvos un vecajos mežos, līkumoto upju krastos mīt ļoti daudz sugu; katrai no tām ir sava vieta un loma. Ja mēs necentīsimies to visu aizsargāt, tad var gadīties, ka pēkšņi atjēgsimies - kāds ķēdes posms būs nemanāmi pazudis. Tad ātri vien sabruks arī visa sistēma un varēsim apbrīnot daudzas savvaļas sugas vairs tikai dabas muzejā. Lai saglabātu šīs vērtības gan sev, gan nākamajām paaudzēm, tiek veidotas aizsargājamās teritorijas.
No kā tās jāaizsargā ?
No mūsu pašu nepārdomātas darbības piesārņošanas, pārmērīgas izmantošanas, nosusināšanas, appludināšanas vai apbūvēšanas. Cilvēks grib dabu izmantot un pārveidot pēc saviem ieskatiem, pat tiktāl, ka tā vairs nespēj atjaunoties. Tā mēs pakāpeniski un neatgriezeniski pazaudējam dabas daudzveidību izdzīvo tikai nedaudzas sugas, kas spēj paciest cilvēka klātbūtni. Šī noplicinātā, vienveidīgā daba mums pašiem arī vairs lāga nepatīk.…
