Alvis Svece, strādājot mežā, guva mugurkaula traumu, kas liedz staigāt, pirms vairāk nekā pusgada guva nopietnus izgulējumus, kas apdraudēja viņa dzīvību. Jaunieša mamma Inese Svece stāsta, ka dažas dienas Gaiļezera slimnīcā Alvim ir pievienots vakuuma sūknis (šo aparātu Latvijā iegādājās pirmo reizi tieši tādēļ, lai glābtu Alvi). Viņam veic masāžas, puisis apmeklē arī trenažieru zāli.
“Slimnīcā Alvis pavadīs gan Ziemassvētkus, gan arī Vecgada vakaru. Pēc trīs, četrām nedēļām būs operācija mugurai. Pēc ārstēšanās viņš dosies uz Vaivaru rehabilitācijas centru. Slimokase atmaksā Alvja ārstēšanu, bet ziedotie līdzekļi noderēs medikamentiem un citām lietām, kas Alvim būs nepieciešamas. Esmu priecīga, ka viss pamazām nokārtojas. Vienas durvis vērās ciet, citas veras vaļā,” saka I.Svece.
19 gadus vecais galgausnietis Alvis Svece pirms diviem gadiem, strādājot mežā, guva smagu traumu, kas liedza viņam kāju kustību. Tagad viņš guvis smagus izgulējumus, kas apdraud Alvja dzīvību. Nepieciešams palīdzēt puisim, lai viņš varētu dzīvot.
Alvis mācījās Ērgļu arodvidusskolā par koka ēku būvju celtnieku. Vasaras brīvlaikā vēlējās strādāt un nopelnīt naudu, lai dotos ārzemju praksē uz Dāniju. Puisis pie kādas privātpersonas devās strādāt mežā. Viņam uzkrita koks, no gūtajām traumām Alvis zaudēja spēju pārvietoties. Pusgadu pavadīja Vaivaru rehabilitācijas centrā. Ārsti viņam atklāti pateikuši, ka Alvis nekad vairs nespēs staigāt. Alvis rehabilitācijas centrā sadraudzējās ar apvienību “Apeirons”, piedalījās sporta nometnē Zviedrijā.
“Tas, ka koks gāzās man virsū, bija gan mana (biju zaru vācējs), gan koka zāģētāja kļūda. Tā bija nejaušība. Tajā dienā jutos draņķīgi un iekšēji kaut ko nelāgu jutu. Bija lietains, es jutos noguris un miegains. Nemaz negribēju strādāt, bet sevi piespiedu, jo naudu vajadzēja. Tā vienkārši bija mana liktenīgā diena. Kad atguvos pēc traumas, pats jutu, ka nekad nespēšu staigāt. Es vienkārši vairs nejutu kājas. Man toreiz bija 16 gadi. Sākumā bija šoks, jo draugi nāca ciemos, bet es viņiem vairs netiku līdzi. Viņi mani mierināja, ka Vaivaros atlabšu. Tomēr tur man paziņoja pretējo. Es samierinājos. Mājās sportoju. Saņēmu visu drosmi un sapratu, ka esmu tāds pats kā visi pārējie. Tas nekas, ka sēžu invalīda ratos. Es dzīvoju un jūtos pilnvērtīgs,” optimistiski saka A. Svece.
…
