Zirnekļveidīgie galvenokārt ir sīki sauszemes dzīvnieki, kas elpo ar trahejām un plaušām. To ķermenis sastāv no galvkrūtīm un vēdera (izņēmums ir ērces). Zirnekļveidīgajiem ir 6 pāri ekstremitāšu – heliceras, pedipalpas un 4 pāri ejkāju. Ar helicerām tiek satverts un saplosīts medījums, to galā var būt indesdziedzera izvadkanāla atvere. Savukārt pedipalpas daudziem šīs klases pārstāvjiem aizstāj taustekļus – tās noder taustei un ožai. Zirnekļveidīgo ķermenis klāts ar hitinizētu dažāda biezuma kutikulu. Vairākums zirnekļveidīgo ir plēsīgi – viņi pārtiek no sīkiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt posmkājiem. Daudzi upuri vispirms saplosa ar helicerām un pēc tam ievada tā audos gremošanas sulu. Kad medījuma mīkstie audi sagremoti, tie tiek uzsūkti. Vairākums zirnekļveidīgo dēj olas, bet māņskorpioni un ērces ir dzīvdzemdētāji.
Zirnekļveidīgo klase apvieno ~60 000 sauszemes helicerātu sugu, kas pieder pie 11 kārtām. Latvijā konstatētas 4 kārtas – zirnekļi, māņzirnekļi, māņskorpioni (Pseudoscorpiones, 9 sugas) un ērces.
Zirnekļiem atšķirībā no citiem zirnekļveidīgajiem vēdera pakaļgalā atrodas 3 pāri tīmekļkārpiņu ar tīmekļa dziedzeru izvadkanāliem. No tīmekļa zirnekļi veido ķeramtīklus, olu kokonus, ligzdas, ar to izklāj pašraktās alas; ar tīmekļa palīdzību jaunie zirnekļi pārvietojas („lido” ). Pilnīgi visi zirnekļi ir plēsīgi. Medījumu viņi satver un nogalina ar helicerām, kuru galā atrodas indes dziedzeru izvadkanālu atvere. Zirnekļi spēj uzņemt tikai šķidru barību, tāpēc medījumu sagremo ar izšļāktu gremošanas sekrētu. Daļa aktīvi medī uz zemes vai augiem.…
