Zobenbrāļu ordenis bija pastāvīga klerikāli (ar baznīcu, garīdzniekiem saistīta) militāra organizācija, kas tika izveidota 1202.gadā un pastāvēja līdz 1237.gadam. To izveidoja garīdznieks Teodorihs, bīskapa Alberta uzdevumā, lai iegūtu patstāvīgu militāru atbalstu savas varas ieviešanai un noturēšanai Baltijā (garīgās un laicīgās varas nesējs). Zobenbrāļu ordenis bija pakļauts un darbojās pēc pāvesta Inocenta III dotajiem statūtiem, taču tieši pakļauts tas bija Rīgas bīskapam Albertam. Zobenbrāļu ordenis paši sevi sauca par Kristus bruņinieku brāļu ordeni. Šajā ordenī tika savākti noziedznieki kuriem pāvests bija piesolījis pilnīgu grēku atlaišanu.
Zobenbrāļu ordenis sastāvēja no:
1)brāļiem – bruņiniekiem (augstākais grupējums),
2)brāļi – priesteri (garīdznieku funkcijas)
3)brāļi – kalpotāji (zemākais grupējums, kas dalījās
(brāļos - strēlniekos un brāļos - amatniekos).
Iestājoties Ordenī bija jādod 4 solījumi:
1)paklausības solījums (pildīt priekšnieka pavēles bez ierunām);
2)atteikties no mantas par labu Ordenim;
3)solījums dzīvot celibātā (nekādu sakaru ar sieviešu kārtas pārstāvēm);
4)cīnīties ar neticīgiem visu mūžu.
Ordeņa brāļiem pilī bija kopējs dzīvoklis un galds; apģērbu, veļu un ieročus deva Ordenis. Brālis bruņinieks saņēma no ordeņa trīs zirgus, vairogu, zobenu, šķēpu un kaujas vāli, viņa rīcībā nodeva brāli- apkalpotāju.
Zobenbrāļu ordenī augstākā vara piederēja Ordeņa priekšniekam – mestram (dubultā pakļautībā: Pāvestam un Vācijas ķeizaram), ko ievēlēja (demokrātijas pazīme) no brāļu bruņinieku vidus. Svarīgākos jautājumos mestram bija jāuzklausa Ordeņa konventa (vienas pils Ordeņa brāļu sapulce) domas. Sevišķi svarīgu jautājumu apspriešanai mestrs Rīgā varēja sasaukt kapitula– visu brāļu kopsapulci (galvenā lēmējinstitūcija). …
