Linkopības nozarei Latvijas austrumdaļā, tai skaitā arī Ludzas rajonā, ir senas tradīcijas. Arheoloģiskie materiāli parāda, ka jau vairāk, nekā 1000 gadus atpakaļ Latgales amatnieki prata izgatavot augstas kvalitātes linu izstrādājumus. Par augstu linu audzēšanas un pārstrādes kultūru liecina daudzie rakstītie dokumenti laika posmā no 18. – 19.gs., kad linu tirgotāji bija vieni no bagātākajiem un cienījamākiem Rīgas pilsoņiem, bet folklora un etnogrāfiskie materiāli vēstīja par linu būtisko nozīmi zemnieku saimniecības dzīvē un ekonomikā. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā linu produkcija bija viena no galvenajām valsts eksporta precēm, ko pazina visā Eiropā. Linu audzēšanas platības tuvojās pat 100 000 ha. Padomju laikā linu nozares īpatsvars samazinājās, bet, valstij atgūstot neatkarību un pārciešot vētrainas saimnieciskās izmaiņas, nozare nonāca uz iznīkšanas sliekšņa. 1993. gadā linu sējumu kopplatība bija sarukusi līdz 600 ha. Pārstrādes rūpniecības vadība neprata piemēroties brīvā tirgus apstākļiem, kā rezultātā uzņēmumi cieta zaudējumus un iedzīvojās lielos parādos. Bet 1997. gadā sējumu kopplatība palielinājās – 1522 ha, t.sk., Ludzas rajonā – 420 ha [3].
Kursa darba tēmas izvēle ir pamatojama ar to, ka es vēlos apgūt linu audzēšanas nozari. Bez tam zemnieku saimniecība ir specifisks individuāls uzņēmums, kurš šodien ir visizplatītākais tieši laukos.
Iepazīstoties ar zemnieku saimniecību “Apsītes”, esmu uzstādījusi mērķi pierādīt un pamatot linu audzēšanas un realizēšanas nozīmīgumu un izdevīgumu.
Dzīvojot un strādājot tirgus ekonomikas apstākļos, zemniekam ir iespēja audzēt un ražot produkciju atbilstoši Eiropas standartiem, t.i., ražot ekoloģiski tīru produkciju, augstas kvalitātes konkurētspējīgu produkciju eksportam. …
