ZS "Sēlija"

Eiropā vīnkoki, ābeles, bumbieres, plūmes u.c. audzēti 3.gadsimtā p. m. ē. Eiropā kultūraugu izplatībā liela nozīme ir Senajai Grieķijai. Jau Hipokrāta laikā (460 - 370 gadā p.m.ē.) valdība veicināja dārzkopības attīstību, rīkojot izstādes un apbalvojot labākos dārzkopjus. Šajā laikā prot augus pavairot ar potēšanu un tiek izveidotas speciālas augļu glabātuves. Audzētas tiek dažādas šķirnes ar atšķirīgu ienākšanās laiku. Plaši audzē vīnkokus un olīvas, kuru eļļu izmanto maiņas tirdzniecībā.
Latvijā augļkopībai ir sena vēsture. Pirmās tika audzētas (atstātas neizcirstas līdumos) ābeles, bet ziņas par augļu dārzu stādījumiem ir no 1339. g. Plašāka informācija par dārzu lielumiem un šķirnēm ir ar 19. gs. sākumu, kad arī zemniekiem jau bija savi augļu dārzi. Straujāk dārzkopība attīstījās līdz ar pirmo stādu audzētavu veidošanos.[4]
Šodien Latvijas teritorijā strauji attīsta ne tikai celtniecība, bet arī blakusesošo teritoriju labiekārtošana un apzaļumošana gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā. Pēdējā laikā ir ievērojami pieaudzis pieprasījums pēc stādāmā materiāla un iemesls tam ir zemes izmantojamo teritoriju pieaugums (1.1.att.). Vides sakārtošana atbilstoši Eiropas Savienības prasībām ir kļuvusi par vienu no prioritātēm.
Viens no galvenajiem nozare mērķiem ir attīstīties tiktāl, lai valstī neieplūstu milzīgs skaits ārvalstu stādām materiāla, ar savu – Latvijā audzēto stādu palīdzību veidot vidi valstī sakoptu un atbilstošu tieši Latvijas klimatam. Pašlaik vēl Latvijā ieplūst daudz ārvalstu stādām materiāla, kas nav izgājuši ilgstošu vietējo klimatisko apstākļu pārbaudi, lai varētu galvot par to piemērotību privātmāju dārzos vai publiskajos stādījumos.[8]…