Tas, ka Tu esi "slikts" cilvēks, nedrīkst novest pie tā, ka tu esi arī slikts ierēdnis. Labi organizētā valsts pārvaldē ierēdņa personīgās, vismaz sliktās īpašības, neatstāj iespaidu uz institūcijas darbu. Un šeit ir redzams tas, ka ierēdnim ir jāatrodas tādā kā pārcilvēciskā statusā.
Ierēdņa ētika nedod stingras normas, kas jāievēro ierēdņa darbā, tā nesatur precīzus priekšrakstus, kā jārīkojas attiecīgajā situācijā, jo ikviena situācija ir vairāk vai mazāk vienreizēja un radoši atrasināma katram pašam. Turklāt arī ierēdņu darbības sfēras ir atšķirīgas, sākot ar amatu hierarhiju un beidzot ar speciālistu dažādajām darbības jomām un pienākumiem.12
E.Levits uzskata, ka „ierēdnim ir jāapzinās sava loma. Līdz ko viņš ieiet savā kabinetā, viņam jāaizmirst savi personiskie uzskati, domas un rūpes, viņam jākļūst par institūcijas pārstāvi.”13 Tas nozīmē, ka faktiski jāaizmirst vispārējā ētika un jāpieņem iestādes un ierēdņa ētika. No šī jāsecina, ka mainās vērtību sistēma, kurai cilvēkam jāpakļaujas. Bieži vien šādos gadījumos varētu būt cilvēkam iekšējas pretrunas starp viņa vispārcilvēcīgajām vērtībām un pārvaldes vērtībām. Turklāt ir gadījumi, kad ierēdnim nevajadzētu ļaunprātīgi izmantot likumu „dotās iespējas” (nepilnību gadījumos), kaut arī tā būtu tiesiska rīcība, taču faktiski neētiska.
Rezumējot, ierēdņiem ētika ir vajadzīga, lai godam pildītu tiem uzticētos valsts pārvaldes pienākumus, īstenotu demokrātiskas valsts iekārtas principus.
…
