Administratīvās tiesības. 30 jautājumi

1. Adm.ties.kā publisko tiesību nozare: AT ir tā tiesību nozare, kura regulē adm.iestāžu darbību, tām realizējot likumā vai cit. tiesību aktos noteiktās v.pārv.funkcijas. AT ir studiju kurss. AT ir normas, kas regulē administrāciju.
AT ir publisko tiesību patstāvīga ties.nozare. PT regulē attiecības starp valsti un personu (fizisko un privāto tiesību jur.personu), nosaka to publ.tiesības un pienākumus, kā arī valsts uzbūvi. PT uzdevums-demokr.sabiedrībā līdzsvarot indivīda un sabiedrības intereses, vienlaicīgi nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos viņa brīvībās un garantējot indivīda vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīviem pakalpojumiem. PT izpaužas attiecībās starp valsti un personu, kur pastāv subordinācijas (pakļautības) attiecības. Viena no pusēm PT attiecībās vienmēr uzstājas valsts vai kāda tās institūcija (amatper-na), kurai piešķirtas noteiktas v.varas pilnvaras, bet no otras puses fiz.persona vai privāto ties.jur.persona. Ties.attiec.puses publiski ties.attiecībās darbojās kā juridiski nevienlīdzīgas (piem.,personai ir jāmaksā nodokļi; jāievēro kārtība, kā to nosaka tiesību akti, nevis tā, kā persona pati vēlas vai nevēlas). Persona pati nevar atteikties no uzlikto publ.pienākumu pildīšanas. Ar publ.varas palīdzību tiek izdoti publ.varas akti (noteikumi, rīkojumi) publ.varas interesēs, tādējādi tiek īstenota publ.pārvalde. Šīs mērķis ir visas sabiedrības un valsts interešu nodrošināšana, kas izpaužas, īstenojot v.pārv.funkcijas. tādējādi indivīda intereses tiek ierobežotas, ja labumu gūst ievērojama sabied.daļa. PT jomā katrai personai ir publ.subj.tiesības. Tās ir konk.indivīda tiesības prasīt no valsts kādu konkrētu ties.normās paredzētu darbību vai atturēšanos no darbības kādā konkrētā gadījumā. Publ.subj.tiesības var iedalīt negatīvajās un pozitīvajās tiesībās. Pastāvot neg.tie., valstij jāatturas no jebkādas rīcības, tādējādi dodot indivīdam iespēju īstenot kādu tam piešķirto tiesību vai brīvību (privāto dzīvi). Savukārt, pastāvot poz.tiesībām., valstij jānodrošina šo tiesību īstenošana, tas ir, jāveic kādas noteiktas darbības, lai indivīds varētu pienācīgi īstenot savas tiesības. PT darb.princips: „atļauts viss, kas ir noteikts”. Tas nozīmē: ja publ.iestādes kompetences aktā ir noteikts, ka iestāde ir tiesīga ierobežot kādas privātās aktivitātes, tad iestādes rīcība ir pamatota. Ja nav noteikts, tad šāda rīcība nav pamatota, tātad ir nelikumīga. Pie PT pieskaitāmas adm.ties., konst.ties.; kriminālties.; nodokļu ties.; policijas ties.utt.
2. Tiesību iedalījums publiskajās un privātajās tiesībās (interešu teorija, pakļautības teorija, pārstāvju jeb pilnvarnieku teorija, subjektu teorija, kompetences teorija, tradīciju teorija, divpakāpju teorija): Tiesības dalās 2 grupās publiskajās un privātajās, tiesību izdalīšana palīdz atklāt principus, uz kuriem balstās atsevišķa tiesību nozare. Runājot par publ.tiesībām (no lat.vārda sabiedrisks, atklāts), tās regulē attiecības starp valsti un personu, nosakot to publ.tiesības un pienākumus, kā arī valsts iekšējo uzbūvi. Publ.ties.uzdevums- demokr.sabiedrībā līdzsvarot indivīda un sabiedrības intereses, vienlaicīgi nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos viņa brīvībās un garantējot indivīda vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīviem pakalpojumiem. PT ir tāda sfēra, no kuras ir atkarīga sabiedē.,valsts, organizēto grupu, korporāciju, apvienību un pilsoņu eksistence, funkcionēšana un attīstība. Kad runa ir par privāt.tiesībām (no lat.vārda personisks), tad ar to ir jāsaprot tiesības, kas aizstāv personas intereses tās līdztiesīgajās attiecībās ar citām personām. PT uzdevums-nodrošināt divu vai vairāku brīvību un vienlīdzīgu indivīdu savstarpēji saskaņotu un pēc iespējas abpusēji izdevīgu rīcību. Valsts iejaukšanās PT nepieciešama tikai tik, cik ir jāuzstājas kā starpniekam indivīdu savstarpējās attiecībās. PT regulē privātīpašuma attiecības uz ražošanas rīkiem un līdzekļiem un preču saimniecību. Tās regulē attiecības, kas nodrošina priv.intereses. PT regulē tās sfēras, kurās valsts tieša regulējoša darbība ir ierobežota. PT regulē attiecības uz vienlīdzības pamata, un ar tiesību raksturīgākā ir abpusēja vienošanās. Galv.pamattiesību principi ir personas neatkarība un autonomija, privātīpašuma neaizskaramība un līguma brīvība. PT darbības joma persona patstāvīgi lemj izmantot vai neizmantot savas tiesības, paturēt tās sev vai nodot citai personai. Personas veido ties.attiecības brīvi, pēc saviem ieskatiem un savstarpēji vienojoties. Darbojas princips-atļauts viss, kas nav aizliegts. Publ.un priv.ties.mijiedarbība: interešu teorija: ir vecākā no teorijām, kas pazīstama jau Romiešu tiesībās un saucama par klasisko. Saskaņā ar šo teoriju tiesības tiek diferencētas atkarībā no interesēm, kuras aizsargā attiecīgās ties.normas:ja ties.normas kalpo atsev.personu interesēm-tad tās pieder pie privātajām, ja valsts vai vispārības interesēm-tā pieskaitāma pie publiskajām. Viens no fr.juristiem formulēja publ.t.kā tiesības, kas regulē to personu rīcību, kas darbojas vispārības interesēs uz v.varas tieša vai netieša pilnvarojuma pamata, bet priv.t.regulē privātpersonu darbību viņu interesēs. Teorijas problēma-nav iespējams noteikt intereses kā tikai privātas vai publiskas. Visām tiesībām individuāli sabiedrisks un sabiedriski individuāls raksturs. V.varas un pārvaldes institūcijas izmanto priv.tiesības, turklāt tas tiek darīts sabiedrības vispārīgās interesēs. Pakļautības teorija: radās 19.gs.un ar šo teoriju publ.tiesībām pieskaita tās ties.normas, kuras rada varas un pakļautības attiecības starp valsti un indivīdu, savukārt tiesību normas, kas rada ties.attiecības uz sadarbības vai pašnoteikšanās pamata, tās ir ieskaitāmas priv.tiesību kategorijai. Tās tiesības, kur viena persona figurē kā patstāvīgs ties.subjekts, ir privātās, bet, kur sevišķa persona figurē kā sociāla veidojuma sastāvdaļa, ir publiskās. Teorijas problēma-teorija cenšas absolutizēt principus, uz kuriem balstās varas un sadarbības attiecības, ņemot vērā, ka varas attiecības eksistē arī priv.ties.sfērā (darba devēju un darbinieku). Subjektu teorija: sauc arī par izņēmuma vai privilēģiju teoriju. Teorija diferencē tiesības pēc tā, uz kāda pamata ties.subjekts iegūst tiesības rīkoties. Saskaņā ar šo teoriju publ.ties.normas piešķir noteiktas valstiskas pilnvaras vienīgi v.varas subjektiem, savukārt, priv.ties.normas piešķir tiesības jebkuram. No minētā izriet, ka publ.tiesības ir izņēmuma tiesības valstij. Galv.publ.ties.uzdevums ir radīt un ierobežot v.pilnvaras, kuras tā var un kuras tai jāīsteno. Savukārt, privāttiesībās indivīdam piešķirta privāta autonomija un konfliktu izšķiršanai tiek radīts īpašs mehānisms. Teorijas problēma-teorija pārkāpj formālās loģikas likumus, jo balstās uz apļveida argumentiem-v.vara ir priekšnoteikums publ.ties.pastāvēšanai, savukārt, publ.varas pārstāvji paši radīti ar publ.ties.normām. Daži autori līdzās priv.unpubl.tiesībām izdala baznīcu tiesības, starptaut.ties., banku tiesības.
3. AT priekšmets un funkcijas. AT saikne ar citām ties.nozarēm: AT priekšmets: 1) adm.iestādes (v.pārv.iestādes) kā AT subjekti visā kopumā, kas mūsdienu valodā tiek dēvēta par institucionālo sistēmu, šai sistēmā ietilpstošo iestāžu struktūra vai uzbūve; 2) kompetence, t.i., šo AT subjektu-v.pārv.iestāžu mērķi, uzdevumi, funkcijas, tiesības, pienākumi, pilnvaras un atbildība; 3) AT subjektu savstarp.iedarbības pētīšana vertikālo un horizontālo attiecību aspektos (augstākstāvošo un zemākstāvošo adm.iestāžu pakļautības attiecības); 4) adm.iestāžu darbinieku statuss, izpētot šo valsts dienestā esošo personu un citu darbinieku, kas ir vienlaikus arī patstāvīgi AT subjekti, vietu un lomu v.pārv.sistēmā pēc tiem noteik.pienākumiem, tiesībām, pilnvarām un atbildību; 5) nevalstisko organizāciju kā AT subjektu līdzdalība, kad nevalstiska organizācija ir iesaistīta attiecībās kā sadarbības partneris adm.iestādei. AT funkcijas: 1) sekmēt, veicināt valdības uzdevumu izpildi (adm.iestādes tiek izveidotas, pamatojoties uz likumu, un tās ir apveltītas ar pilnvarām realizēt valsts politiku v.vārdā, balstoties uz vispārējām interesēm); 2) vadīt, regulēt attiecības, piem., starp ministru un pašvaldību vai starp divām pašvaldībām; 3) noteikt, regulēt attiecības starp v.pārv.iestādi un privātpersonu vai citu attiecību dalībnieku, piem., nevalstisko organizāciju (lai vadītu administratīvi ties.attiecību dalībnieku rīcību). AT ir saistītas ar: konstitucionālajām tiesībām: kuru normas nosaka v.varu iedalījumu dotajā valstī, nosaka, kādas institūcijas realizē katru v.varu, regulē indivīda (privātpersonas) un institūciju (iestāžu) savstap.attiec. Ir saistītas ar darba tiesībām. Lai v.pārv.iestāde varētu veikt ties.aktos paredzētos uzdevumus un arī realizēt v.pārv.funkcijas, tai jābūt nokomplektētai ar personālsastāvu, kurš veic darba uzdevumus, vai nu strādājot pēc d.līguma, vai pildot pienākumus amatā. Tātad adm-vās tiesību normas tiek izmantotas, lai nokārtotu darba vai dienesta attiec. AT ir saistītas ar krimināltiesībām. Abām ties.nozarēm ir līdzīgas tiesībpārk.sastāvdaļas: objekts, obj.puse, subjekts, subj.puse. Ja nav piemērojams kriminālsods, tad risināms jautājums par pārkāpēja saukšanu pie adm.atbildības. AT visciešāk ir saistītas ar adm.procesa tiesībām, kuru procesuālās ties.normas nosaka kārtību, kādā realizējamas adm.tiesību materiālās normas. Tā privātpersona var saņemt noteikta parauga atļauju, un to nosaka materiālās normas, bet kārtību, kura iestāde un pie kādiem nosacījumiem izsniegs šo atļauju nosaka procesuālās normas. Ar civiltiesībām, jo civilties.attiec.adm.iestāde uzstājas kā jur.persona. Ar finanšu un nodokļu tiesībām: darba apmaksa, v.finanšu sistēmas veidošana un v.pārv.subjekta-Finansu ministrijas nozīme, nodokļu sistēma. Ir diezgan grūti nosaukt tādu ties.nozari, kura nebūtu saistīta ar adm.tiesībām. tas nozīmē, ka AT regulē ļoti plašu sabiedē.attiec.loku.
4. AT principi: Adm.tie-bās populārs principu iedalījums: patstāvīgie principi un procesuālie principi. Raksturojot patstāvīgos adm.ties.principus, tie tiek nosaukti par patstāvīgajiem-tie ir nosakoši, konstatējoši, veidojoši. Patstāvīgie prin-pi ir pamats, lai uz tiem attīstītos citi ties.prin-pi (procedūras p.). Tie ir konstatējoši tāpēc, ka ir pamatā t.aktu piemērošana adm.iestādes darbībā, indivīda likumīgo interešu un tie-bu nodrošinā-nā. Stingri novilkt robežu starp patstāvīgajiem un procesuālajiem principiem nav iespējams, jo pastāv iespēja, ka kāds prin-s nosaka gan adm.tie-bu, arī adm.procesa materiālo pusi. AT patstāvīgie prin-pi: 1) likumība-visas adm.iestādes savā dar-bā balstās uz likumu un citiem t.aktiem, ievērojot tos, un rīkojas atbilstoši to prasībām; 2) vienlīdzība likuma priekšā-šis prin-s nozīmē to, ka ikviena adm.iestāde, lemjot jau-mu, t.i., skatot lietu objek-vi, vienādām lietām piemēro vienas un tās pašas adm.ties.normas; 3) atbilstība mērķim-saskaņā ar šo prin-pu visas adm.iestādes realizē v.pārv.fun-jas, kuras noteiktas tām tie-bu aktos un atbilst šo iestāžu mērķim. Šeit uztverami 2 aspekti: pirmkārt, izpildvaras fun-jas ir noteiktas t.aktos; otrkārt, v.pārv.fun-jas arī ir noteiktas un realizējamas izvirzītā mērķa sasniegšanai; 4) proporcionalitāte-adm.iestādes, lemjot lietas (jau-mus), ievēro proporcionalitāti, t.i., sabalansētību starp sabiedrības un indivīda interesēm, nodrošinot indivīda tie-bas; 5) objektivitāte-tas ir ļoti būtisks prin-s, atbilstoši kuram adm.iestādes katra lēmuma pieņem-nā ņem vērā visus objektīvi svarīgus apstākļus, „atmetot” nesvarīgus, „otršķirīgus”; 6) taisnīgums-šis prin-s paredz to, ka adm.iestādes civildienesta ierēdnis vai darbinieks nevar būt iesaistīts lēmuma pieņem-nā, ja tas attiecas uz viņu vai skar viņa intereses, vai viņa ģimenes, drauga, vai ienaidnieka inte-ses. Šis prin-s ir spēkā arī tajos gadījumos, ja adm.iestādes lēmums tiek pārsūdzēts apelācijas vai kasācijas kār-bā; 7) ticība-prin-s, kura būtība ir tā, ka adm.iestādes godīgi pieņem lēmumus, lai indi-da ticība un paļāvība likumībai un taisnīgumam netiktu zaudēta; 8) atklātums-papildina iekš.prin-pus un parāda sabiedrībai un indi-dam adm.procesu, jo adm.iestādes informē (nodod atklātību) sabiedrību par tām ziņām, kas ir tās rīcībā. Šādu infor-ju, ja to nepārprotami neaizliedz likums, var saņemt ikviens. Šeit uzsverams, ka infor-jas nodošana atklātībai var būt gan pēc ieinteresētās per-nas, gan pēc adm.iestādes iniciatīvas. AT procesuālie prin-pi: 1) tiesības iesniegt iesniegumu, priekšlikumu vai sūdzību; 2) tiesības uz pārstāvību; 3) ekonomijas princips-adm.iestādei, kas izspriež lietu, jāvada šo procesu tā, lai lēmumu pieņemtu noteiktā laikā. Adm.iestādei ir jāstrādā tā, lai ekonomētu laiku, jo tas vienlaikus dod iespēju ekonomēt līdzekļus; 4) tiesības būt uzklausītam-šis princips nosaka iesaistītās personas tiesības iesniegt svarīgus pierādījumus, argumentējot tos vai arī bez argumentācijas; 5) pienākums informēt-adm.iestādei ir pienākums informēt par pieņemto lēmumu. Tas ir pienākums pienācīgi informēt ikvienu iesaistīto personu neatkarīgi no šo personu skaita lietā; 6) adm.akta uzraudzība-adm.iestādes lēmums, kurš nodrošina ieinteresētās privātpersonas tiesības vai aizsargā likumīgās intereses, ir izpildāms ties.aktos not.laikā. Ja termiņš netiek ievērots adm.iestādes vainas dēļ, tai jāsedz radušos zaudējumus. Principa realizāciju nodrošina uzraudzības institūcija.
5. Valsts pārvaldes juridiskā struktūra: Izpildvaras realizācija, kas valdības kā v.orgāna galv.uzdevums, ir tik apjomīgs uzdevums, ka to nevar veikt valdība (ministri) pati. Tādēļ Satversme paredz, ka valdība var izveidot pārvaldes iestādes un deleģēt tām īstenot daļu no savas kompetences, ar padotības mehānisma palīdzību paturot kontroli un atbildību par deleģēto uzdevumu izpildi. Tādēļ v.pārv.iestādes rīcība gan politiski, gan juridiski pierēķināma valdībai, kā par izpildvaras realizāciju atbildīgajam v.orgānam. Tas nozīmē, ka valdība atbild gan par v.pārv.darbību kopumā, gan par katra v.pārv.darbinieka rīcību. Tiesības deleģēt daļu no savas Satversmē noteiktās kompetences sev padotām iestādēm ir tikai vienam v.orgānam-valdībai. Citi v.orgāni-v.prezidents, V.kontrole u.c.-gan drīkst izveidot sev padotas iestādes, taču tās var būt tikai attiecīgo orgānu apkalpojošas iestādes. Valdības galv.uzdevumi ir noteikt v.politikas virzienus un mērķus, pareizi organizēt un uzraudzīt v.pārv.iestādes, kā arī pašai pieņemt svarīgākos konkrētos lēmumus. Lai efektīvāk varētu veikt v.pārv.funkcijas-tātad izpildvaras adm.funkcijas-valsts kā sākotnēja publ.ties.jur.persona var izveidot jaunu-no valsts atvasinātu-publisko tiesību jur.personu un nodot tās pārvaldībā daļu no saviem v.pārv.uzdevumiem. Tad tā kļūst par tās konstituējošā pamataktā tai nodoto tiesību un pienākumu nesēju un parv.uzdevumu pildītāju. V.pārv.iestādes, kas tieši ietilpst valsts kā sākotnējas publ.ties.jur.personas sastāvā, un kas nav jur.personas, veido valsts tiešās pārvaldes institucionālo sistēmu. Savukārt visas atvasināto publ.ties.jur.personas (resp., to orgāni un iestādes) veido valsts pastarpinātās pārvaldes institucionālo sistēmu. Parasti valsts deleģētos uzdevumus atvasinātā publ.ties.jur.persona var pildīt vairāk vai mazāk patstāvīgi, taču atbildīgās v.pārv.iestādes pārraudzībā. Šo kompetenci apzīmē par autonomo kompetenci. Bez tam atvasinātajai publ.ties.jur.personai pastāvīgi vai atsevišķā gadījumā var tikt uzdots pildīt arī tādus uzdevumus, kuri ir palikuši v.pārv.kompetencē. Šo kompetenci apzīmē par norīkojuma kompetenci. Pildot uzdevumus pēc norīkojuma, atvasināta publ.ties.jur.persona darbojās kā valsts tiešās pārvaldes sastāvdaļa. Atvasinātās publ.ties.jur.personas tātad ir specifisks v.pārv.veidojums. Tādējādi varam konstatēt, ka valstij, veidojot v.pārv.institūcijas, ir izvēles brīvība: tā var veidot savas v.pārv.iestādes (kas nav jur.pers.), vai arī izveidot jaunas, tātad atvasinātas publ.ties.jur.personas, un kā vienai, tā otrai uzdot pildīt daļu no (sākotnēji) valdības kompetencē ietilpstošajiem adm.uzdevumiem. pastāv vairāki atvasināto publ.ties.jur.personu veidi. 3 galv.veidi ir: 1) pašpārvaldes (vai pašvaldības)-personu apvienības, kurām valsts noteiktā apjomā ir piešķīrusi tiesības, izmantojot publ.varu, lemt attiecīgās personu grupas lietas. Pastāv teritoriālās pašvaldības, kas ir uz teritoriāla principa izveidotas pers.apvienības, un personālās pašvaldības, kas apvieno personas uz dažādu citu kritēriju pamata. , pilntiesīgas autonomas iestādes, publ.ties.nodibinājumi; 2) pilntiesīgas autonomas iestādes ir valsts pārvaldes iestādes, kas pašas vienlaikus ir arī publ.ties.jur.personas un kuru mērķis ir apmierināt to lietotāju vajadzības (p: universitāte, pasts); 3) publ.ties.nodibinājums ir juridiski nodalīta īpašuma masa, kas tiek izmantota attiecīgajā nodibinājuma pamataktā noteikto mērķu veicināšanai. Neatkarīgi no tā, pie kuras publ.ties.jur.personas attiecīgā iestāde pieder, visām-gan tiešas, gan pastarpinātās-v.pārv.iestādēm jāveido vienota, savstarpēji saskaņota v.pārv.sistēma.
6. Valsts pārvaldes organizācijas un tās tiesiskais regulējums
Valsts pārvaldes iestāde ir noteiktā kārtībā nodibināta, ar personālsastāvu nokomplektēta valsts pārvaldes aparāta struktūrvienība, kura izveidota, lai veiktu valsts pārvaldes funkcija. Valsts pārvaldes iestāde ir nodibinātā noteiktā kārtībā, tas nozīmē, ka noteikta pārvaldes iestāde ir nodibināta noteiktā procesuālā kārtībā uz noteiktu normatīvo aktu pamata bāzes, piem., Saeima ar likumu palīdzību vai MK ar noteikumu palīdzību nodibina valsts pārvaldes iestādi. Iespējams, ka iestādi nodibina MK nevis pēc savas iniciatīvas, bet izpildot likumdevēja- Saeimas uzdevumu. Valsts aparāta struktūra ir sastāvdaļa veselai sistēmai valsts pārvaldes aparātam, kas ir sakārtots sekojošā sistēmā: MK, ministrijas, resori, pašvaldību izpildiestādes, iestāžu, uzņēmumu, organizāciju administrācijas.
Valsts pārvalde- izpildu darbība, kurai ir juridiski obligāts un likumam pakļauts raksturs un kuru īsteno valsts pārvaldes institūcijas. Darbība izpaužas likumu praktiskā izpildē, īstenojot saimnieciskās, sociāli kulturālās un administratīvi politiskās darbības vadību. Valsts pārvalde ir viens no sociālās pārvaldes veidiem ,t.i. viena no valsts darbības formām, kas nodrošina valsts politikas un likumu īstenošanu. VP administratīvi tiesiskais regulējums ir visu spēkā esošo tiesību aktu kopums, kas attiecās uz administratīvi tiesisko attiecību reglamentāciju.
Valsts pārvald. sistēma- pārvalde vienmēr tiek īstenota kādā organizētā un norobežotā sistēmā, kas sastāv no atsevišķiem, patstāvīgiem posmiem (elementiem, apakšsistēmām). Sistēma ir savstarpēji sakārtotu elementu daudzums, kuri veido vienu veselo, kam ir sistēmas kvalitatīvās īpašības, kuras nepiemīt katram šīs sistēmas objektam atsevišķi. Katru pārvaldes sistēmu iedala pārvaldes subjektā, kas īsteno pārvaldi un pārvaldes objekta, uz kuru īsteno ārvaldi. Kā pārvaldes objekts, tā pārvaldes subjekts parasti sastāv no vairākiem elementiem, veidojot sarežģītas apakšsistēmas. Starp pārvaldes subjektu un objektu pastāv kā tieši, tā atgriezeniski sakari. Ar tiešo sakaru palīdzību pārvaldes subjekts nodod pārvaldes objektam obligātus norādījumus un citu informāciju, tādējādi panākot tā darbības pārveidošanos nepieciešama virzienā. Ar atgriezenisko sakaru palīdzību pārvaldes subjekts saņem informāciju, kas raksturo situāciju pārvaldes objektā, atkarībā no tā koriģējot savu darbību.
VP subjekts- administratīvo tiesību subjekts, kas ir izpildvaras iestāde, kas ir izveidota noteiktā kārtībā vai nu no likumdevēja vai augstāk stāvošas administratīvas iestādes. Subjekts ir vadošais, diktējošais, savu gribu uzspiedošais otram pārvaldes sistēmas elementam.
VP objekts- ir zemāk stāvošais, izpildošais augstākstāvoša izdota administratīva akta adresāts. Objekts, saņemot pilnvarojumu, citā attiecībā var būt augstāk stāvošais (subjekts) un tam padotie ir objekti. Vertikālajās administratīvi tiesiskajās attiecībās subjekts attiecībā pret ministrijai padotām iestādēm, kas ir objekti. Valsts iestāde citā administratīvi tiesiskajā attiecībā ir subjekts attiecībā uz valsts civildienestā vai arī uz brīvlīguma nodarbināto personu, kura ir objekts attiecībā uz VP iestādes administrāciju.
VP metodes- ar pārvaldes metodi saprot viena pārvaldes dalībnieka izpausmes raksturu pret otru dalībnieku. Valsts pārvaldes metode ir paņēmienu līdzekļu kopums, ar kuru palīdzību augstākais var iedarboties uz zemāko. VP vispārējas metodes:
1) pārliecināšana- administratīvi tiesību subjekts tiek pārliecināts, ka pēc tiesību akta pieņemšanas tas ir jāizpilda. Tiesību akts nosaka uzvedības modeli- praksē šī metode ir likumu, noteikumu un citu tiesību aktu izdošana un novadīšana līdz izpildītājam, tas ir, izdošana un prognozēšana. Pārliecināšanā ietilpst: uzmanības iegūšana, iespaidošana, iedarbība uz apziņu, intereses izraisīšana. Pārliecināšanās formas: apmācība, propaganda, aģitācija, izskaidrošana.
2) piespiešana- metode, kuru pielieto, kad pārliecināšana nav bijusi efektīva un kad likuma normā tiek paredzētas kaitīgās sekas (sankcijas). Piespiešanas veidi: psihiskie, materiālie, organizatoriskie.
VP forma- ir izpildvaras iestādes vai tās amatpersonas darbība, kura notiek noteiktas kompetences ietvaros. Forma parāda, kā tiek īstenota pārvaldes darbība. Izplatītākais pārvaldes formu iedalījums:
1) tiesiskā - atbilstoši tiesību aktu prasībām, noteiktā formā, ar noteiktiem rekvizītiem, pieprasītajā izpildījumā izdots administratīvais akts. Pārvaldes forma tiek saukta par tiesisku, ja notiek atbilstoši tiesību aktos noteiktajam un ievērojot tiesiskas formas izpildi. Tiesiskās formas paveidi: tiesisku aktu pieņemšana, administratīvo līgumu slēgšana, citu juridisku darbību veikšana.
2) netiesiskā - nav valsts pārvaldes akta formā un izpaužas :
a) organizatoriskā darbībā kā administratīvās iestādes rīcībpozītīvās pieredzes apgūšanai un uzkrāšanai,
b) civiltiesisku darījumu slēgšana- administratīva iestāde kā publisks pārvaldes subjekts, kā publisko tiesību juridiskā persona savas pārvaldes darbības nodrošināšanai var slēgt civiltiesiskus darījumus.
7. Administratīvo tiesību avoti

…