Lai piedāvātu precīzu Administratīvo tiesību definīciju, apskatīsim dažas Administratīvo tiesību īpatnības. Teorētiski var izsecināt, ka valsts administratīvajai darbībai ir četras īpatnības un tās ir sekojošas: 1)pirmkārt, administratīvajā darbībā ir iesaistītas divas puses, no kurām viena ir publiskās administrācijas institūcija, no otras puses – privātpersona. No šīs īpatnības izriet, ka administratīvās tiesības ir publisko tiesību nozare, jo regulē sabiedriskās attiecības, kas pastāv starp valsti, un privātpersonām. 2)otrkārt, administratīvās darbības saturu veido jēdziena „administrēt” saturs. Administrēt nozīmē ne tikai pārvaldīt, bet arī paredzēt, organizēt, izrīkot, koordinēt un kontrolēt. Šādu jēdziena administrēt saturu savulaik ir formulējis franču jurists Anrī Faijols. 3)treškārt, valsts administratīvā darbība ir ierobežota no likumdevēja un tiesas puses. No tā izriet, ka administratīvās tiesības paredz publiskās administrācijas darbības ierobežošanu ar tiesību normām un tiesas kontroli pār šo normu īstenošanu. Jāņem vērā, ka izpildvaras sistēmas izveidošanas kārtība un tās struktūras reglamentēšana ir viens no konstitucionālo tiesību uzdevumiem un administratīvās tiesības to neregulē. Tādējādi var teikt, ka konstitucionālās tiesības regulē izpildvaru statikā, administratīvās tiesības – dinamikā. 4)administratīvās darbības mērķis nav publiskās administrācijas institūciju iekšējās organizācijas nodrošināšana (menedžments), bet to administrēšana. Vadoties no iepriekšminētā, var nonākt pie sekojošas administratīvo tiesību definīcijas: Administratīvās tiesības ir publisko tiesību nozare, kura regulē publiskās administrācijas institūciju darbību un to, kā pār šo darbību īsteno kontroli. Salīdzinājumam var piedāvāt K.Dišlera administratīvo tiesību skaidrojumu objektīvā un subjektīvā nozīmē: Objektīvā nozīmē – K.Dišlers administratīvās tiesības definē kā tiesību normu kopumu, kas noregulē publisko iestāžu iekārtu un darbību, amatpersonu kompetenci, valsts un pašvaldību darbinieku tiesisko stāvokli, kā arī pilsoņu publiskos pienākumus un tiesības, turpretī subjektīvā nozīmē administratīvās tiesības sastāv no tiem juridiskajiem pienākumiem un tiesībām, kas uz objektīvo administratīvo tiesību pamata piekrīt publiskajām iestādēm, to darbiniekiem un pilsoņiem vai pilsoņu grupām attiecībās ar publiskajām iestādēm.
AT regulē sabiedriskās attiecības valsts pārvaldes sfērā; parasti vismaz viens no administratīvi tiesisko attiecību subjektiem ir izpildvaras institūcija; otrs subjekts, vairumā gadījumu, ir indivīds vai organizācija. AT iedalās: Materiālās (vispārīgās un sevišķās ties.) un procesuālās (administratīvais process iestādē un tiesā). Administratīvās tiesības ir patstāvīga tiesību nozare, jo tai ir savs regulēšanas priekšmets – attiecības. AT ir raksturīgas regulēšanas metodes: 1) noteikt priekšrakstus, lai veidotu, mainītu un izbeigtu attiecības, 2)aizlieguma noteikšana 3)atļauju noteikšana 4)regulējoša metode paredzot adm.tiesību subjekta kompetenci, statusu. AT normu īpatnība ir tā, ka tās rodas, attīstās un izbeidzas valsts pārvaldes sfērā. AT- ir pastāvīga publisko tiesību nozare. Tiesības iedalās: publiskās un privātās, lai nodalītu AT kā publisko tiesību nozari no privātajām var izmantot vairākas metodes: 1)interešu – tiesības – ja tiesību norma kalpo atsevišķu personu interesēm - tā pieder pie privātajām, ja valsts interesēm, tā pieskaitāma pie publiskajām tiesībām. 2)pakļautības - tās normas, kuras rada varas un pakļautības attiecības starp valsti un indivīdu ir publiskās, savukārt, tiesību normas, kas rada tiesiskās attiecības uz sadarbības pamata pieskaitamas pie privātam tiesībam. 3)subjekta - diferencē tiesības pēc tā, uz kāda pamata tiesību subjekts iegūst tiesības rīkoties.
VALSTS PĀRVALDES ORGANIZĀCIJAS TIESISKAIS REGULĒJUMS
Valsts pārvalde (publiskā administrācija) – politiskai varai pakļautu institūciju un amatpersonu darbība, kas sabiedrības interesēs nodrošina likumu izpildi un ir apveltīta ar publiskās varas pilnvarām. (A.Stucka). Runājot par valsts pārvaldes organizāciju ir jāmin šīs organizācijas principi un metodes, formas. Valsts pārvaldes (publiskās administrācijas) organizācijas principi. Publiskajā administrācijā pastāvošās vertikālās tiesiskās attiecības tiek regulētas ar šādiem principiem: 1)centralizācijas – paredz, ka administratīvo institūciju sistēma tiek dibināta pēc hierarhijas principa: zemākstāvošas institūcijas ir padotas augstākstāvošajām, kuras ir tiesīgas izlemt jebkurus jautājumus, kas izriet no to kompetences un no zemākstāvošo kompetences. …
