Administratīvās tiesības ir publisko tiesību patstāvīga tiesību nozare. Administratīvās tiesības ir patstāvīgs reguklēšanas priekšmets, tas irk ad, tiek regulētas attiecības kuras rodas uzlabojot valsts pārvaldes tā teikt dzīvotspēju, kā arī attiecības, kuras nosaka valsts pārvaldes darbību. Attiecībām ir savas raksturīgas metodes, šīs metodes ir nepieciešamas lai nodrošinātu to, ka administratīvo tiesību subjects, īsteno administartīvos aktos noteikto. Atkarībā no tā, kādās attiecībās atrodas indivīds katrā konkrētajā gadījumā pret sabiedrību kā vienu organismu, tiesības arī tiek dalītas publiskajās un privātajās tiesībās. Ja tiesību aktos galvenā ir indivīda interese, tad tās ir privātās tiesības, subjekts ir strukturāls veidojums, kurš savu interesi nodrošina ar tiesību normu palīdzību pakļaujot citus tiesību subjektus, nosakot tiem iespējamo uzvedības variantu, bet kurš vienmēr saistās ar pakļaušanos publisko tiesību subjektam – valstija vai tā izveidotajai institūcijai. Administartīvo tiesību definīcijas parasti atspuguļo valstī valošās tiesību doktorīnas
Privātās un publiskās tiesības
Publiskās un privātās tiesības var raksturot kā tiesību funkcionāli strukturālas apakšsistēmas. Starp publiskajām tiesībām un privāttiesībām pastāv atšķirība, kuru vienkāršoti var paskaidrot šādi – tiesībās ir vienlīdzīgie un padotie. Par to, kā noteikt, kura tiesību norm air pieskaitāma publiskajām tiesībām, bet kura – privātajām tiesībām, ir izstrādātas vairākas teorijas:
Interešu teorija;
Pakļautības teorija;
Subjektu teorija;
Tradīciju teorija;
Pārstāvju jeb pilnvaru teorija;
Kompetences teorija.
Publiskās un privātās tiesības dažādās valstīs atšķiras ar teorētisko pamatojumu iedalījumam, bet pārsvarā gadījumos tasir līdzīgi tam kāds tas tiek lietots mūsu valstī.
Publiskās tiesības nozīmē:…
