Nereti šie divi institūti – apžēlošana un amnestija tiek jaukti vai saprasti kā viens, bet kurš viens no otra ir šķirti jēdzieni.
Apžēlošana vēsturē parādījusies kā valsts galvas privilēģija – vai nu likumā paredzētos gadījumos vai pēc sava ieskata – atlaist soda izpildīšanu, vai sodu stipri mīkstināt, vai pārvērst kādā citā soda veidā. “Pārsniedzot tiesības robežas, šī apžēlošana nozīmē piedošanu.”
Pamats šādai privilēģijai bijis tas, ka šāda atsvabināšna no sodaizpaužas valsts galvas absolūtā vara. Tādā veidā šo privilēģiju saprata piemēram, Romā un Francijā līdz franču revolūcijai. Tāpēc kļust skaidrs kādēļ franču revolūcija 1791. gadā atcēla apžēlošnas tiesu: viņa to iznīcināja līdz ar visām ugālijām kā karaliskās varas piedēkli.
Vēlāk izrādijās, ka šāda tiesība ir vajadzīga, neatkarīgi no sevišķu privilēģiju piešķiršanas valsts galvām. Profesors Mincs šādas parādības izskaidrojumu atrod apziņā, ka viss cilvēciskais ir nepilnvērīgs, un tātad likums un tiesāšana ir neskatoties uz vislielāko cenšanos no to oprgānu puses, kas aicināti izdot likumus un tiesāt. Šī tiesība ļoti derīga no tā viedokļa, ka pastāv zināmam korektīvam, kas būtu piemērojams pēc tam, kad visas instances ir izkultas. Ja neskatoties uz visiem procesa noteikumiem, notikusi kļūda vai cita netaisnība, tad jāpastāv beidzamai izejai – apžēlošnai, kuru uztic valsts galvām. Parasti ar lietu iepazīstas speciāla komisija, kas vēlāk dod savu novērējumu. Latvijā tā ir Apžēlošanas padome desmit cilvēku sastāvā. Tā ir Valsts Prezidenta padomdevējs, izskatot uz nāvi notiesāto personu lūgumus. Padomē ir dažādo speciālistu un profesiju pārstāvji : juristi, ārsti, garīdznieki.…