Freida mācībai bija vairāki ievērojami sekotāji. Viens no viņiem K. G. Jungs virza psihoanalīzes attīstību 20. gs. 20.-50. gados. Viņš savu mācību dēvē par analītisko psiholoģiju. Analītiskā metode nozīmē psihes pētīšanu, kad tiek izgaismota kāda parādība, attīrīta un atrasta jēga. Jungs raksta:
“…esmu mēģinājis sniegt vispārīgu uzskatu par bezapziņas struktūru. Tās saturi, arhetipi zināmā mērā ir dzīlē paslēpti apzinātās dvēseles fundamenti vai, ja izmanto citu salīdzinājumu,- saknes, kas iegrimušas ne tikai zemē šā vārda šaurākā nozīmē, bet arī pasaulē vispār. Arhetipi – gatavības sistēmas, kas vienlaikus ir gan tēls, gan emocijas. Tos manto līdz ar smadzeņu struktūru; tie ir tās psihiskais aspekts. No vienas puses, tie formē spēcīgu, instinktīvu aizspriedumu, bet no otras, - tie ir visefektīvākais instinktīvās pielāgošanās līdzeklis. Iztirzājot šo jautājumu, jārēķinās ar pavisam neparastām grūtībām. Pirmām kārtām ar to faktu, ka arhetips un tā funkcija saprotama nevis kā racionāli pārdomājama sistēma, bet drīzāk kā pirmsvēsturiska, iracionālas psiholoģijas daļa.
Būtiskākie arhetipi ir: persona, animus, ēna, gudrais vīrs, lielā māte, patība bērns. Salīdzinājumā ar Freidu, Jungs paplašina “libido” jēdzienu, saprotot ar to ne tikai seksuālo enerģiju, bet arī psihisko enerģiju plašākā nozīmē. Tā ir tieksme un vēlēšanās, dzīvības instinkts kopumā. Zīdainim tas ir ēšanas instinkts, pieaugušam – seksualitāte.…