VĒSTURISKIE PAMATI
Imperators Klaudijs 43. gadā p. m. ē. uzsāka karagājienu pret ķeltiem, cenšoties ieviest romiešu likumus Anglijā. Klaudijs bija pirmais, kuram izdevās pakļaut šo zemi. Tas nenāca viegli – notika daudzas sacelšanās un dumpji. Taču ziemeļu tautas tā arī netika pakļautas, un Klaudijs bailēs no tām uzcēla Romas sienu starp Angliju un Skotiju. Ar šo laiku arī sākās Anglijas vēsture.
Romiešu ietekmē Anglijā radušies daudzi vietvārdi, tika celtas pilsētas un ceļi. 400 gadu laikā, kamēr Anglija bija Romas impērijas sastāvdaļa, sarunvalodā tika ieviesti daudz latīņu vārdu, attīstījās arhitektūra, lauksaimniecība, tiesības u.c. nozares.
Runājot par anglosakšu likumdošanu – tā īpaši neatšķīrās no citām barbaru tiesībām, kādas pastāvēja Ziemeļfrancijas, Vācijas un Skandināvijas teritorijās. Anglosakšu tiesības attīstījās uz paražu tiesību bāzes. Pirmie anglosakšu rakstītie likumi (senākie datējami ar 600. gadu) bija paražu mutvārdu tiesību projekcija uz papīra. Lielākoties šie likumi skāra tādas sfēras kā ordālijas, asinsatriebību, svētvietu statusu, privātīpašumu, kā arī sodanaudu apmērus par noziegumiem pret mieru, ģimeni vai indivīdu.
Likumdošanas funkcijas anglosakšu Anglijā realizēja karalis un karaļa padome, dažos gadījumos padome viena pati. Karalis regulāri izdeva likuma kodeksus, kas bija gan kā papildinājums esošajiem vai pilnīgi jaunas likumdošanas normas, kā arī atkārtoti izsludināja vecos likumus gadījumos, ja to normas netika ievērotas. Jauno likumu pavairoja un izsūtīja eldermaņiem, bīskapiem un pilsētu galvām. Daudzi likumi tika izteikti mutiski, tāpēc par tiem saglabājies mazāk informācijas. Šie likumi arī bija tie, kas atšķīra Rietumsaksijas, Mersijas (Mercia) un Dāņu likumdošanu.
…
