Anomijas teorija

Anomija tiek definēta kā bez likumības stāvoklis, tiesiskais un tikumiskais vakuums, pretstatot to sinomijai, kas ir vērtību sakrišanas nosacījums. Anomijas teorijas pamatus, skaidrojot noziedzības cēloņus, licis Emīls Dirkhcims (1858-1917) un tālāk attīstījis K. Mērtons. Kā jau minēts, E. Dirkheims uzskatīja, ka noziedzība ir pilnībā normāla parādība. Noziedzības neesamība norāda uz to, ka sabiedrība tiek samocīti kontrolēta. Ja likvidējoties noziedzība, pazūdot arī progress
Noziedzību viņš uzskatīja par cenu, kas sabiedrībai jāmaksā sociālā progresa vārdā. Ja izzustu viss tas, ko tagad uzskata par noziegumu, par noziegumiem atzītu citas darbības. Un šādas noziedzības neizbēgamību Dirkheims saskatīja nevis cilvēka Jaunajā dabā, bet gan apstāklī, ka cilvēku uzvedības veidu skaits ir bezgalīgs.
Viņa uzskats bija, ka cilvēkā ir divas dabas: pirmā ir egoistiska, jo cilvēku virza viņa vajadzības, otrā cilvēks prot ticēt morālām vērtībām, ko var izmantot, lai integrētu cilvēku sabiedrībā. Solidaritāte ir vienīgais līdzeklis, kā ir iespējama sociāla kopdzīve, un tā ir panākama ar kolektīvās sirdsapziņas palīdzību, ignorējot indivīdus.…