Grieķu – romiešu ētiskajs mantojums ir veidojies balstoties uz pārņemtajām Austrumu zināšanām un pārstrādājot seno mitoloģiju, atbrīvojot morālo domāšanu no mitoloģiskiem priekšstatiem par cilvēku un pasauli. Par atskaites punktu tiek uzskatīts “septiņu gudro” ētiskās sentences, kurās bija ietvertas pārdomas par cilvēka dzīvi, tās jēgu, par cilvēka vietu pasaulē, par to, kā veidot savu dzīvi tā, lai izpelnītos dievu labvēlību un labāku likteni. Tās bija pamācības, kuru mērķis bija panākt, lai cilvēks cenšas ievērot tradīcijas, obligātas normas un rituālus. Par to neievērošanu draudēja sods.
Antīkajai ētikai raksturīga pieeja iezīmējas jau ilgi pirms Sokrāta – gan Apollona tempļa septiņu gudro izteikumos, gan pitogoriešu, Hērakleita, Demokrita u.c. domātāju izteikumos.
Ētikas teorijas atklāj pašizziņas ceļu, jo morāle nav tikai normu, vērtību piedāvājums, bet arī pašiepazīšana, pšveides ierosinājums un programma. Tā iesaistās atbildes meklējumā uz jautājumu, kas ir cilvēks, kā arī veido katram laikmetam raksturīgu paštēlu.
Vienlaikus tā ir paškorekcijas vēsture, ar katru jaunu teoriju apliecinot, ka nav galīgu principu, ka katram laikmetam piemīt dzīva domas kustība, kurā iepriekšējo pieredzi apšauba un papildina meklējumi ceļā uz pilnīgākām cilvēku un tautu attiecībām.…
