Ārvalstu tiesību vēstures priekšmets un metodes.
Ā.t.v.attiecas gan uz vēstures zinātni, gan arī uz valstu tiesību zinātni. Priekšmets ir - vēsturisko procesu attīstības vēsture; gūt priekšstatu, kur tiesības radušās, kā veidojušās. Ā.t.v. nozīme - tā nav tikai zināšanu apkopošana par valsts un tiesību pagātni, tās mērķis ir atklāt valstu un tiesību attīstības vēsturiskās likumsakarības attīstības gaitas izpratni, kā arī iemācīt salīdzināt dažādu tautu atšķirīgos laika periodos izveidojušos valsts un tiesību sistēmu attīstību. Ā.t.v. sniedz iespēju ne vien dziļāk izprast mūsdienu valstiski tiesiskās attiecības, bet arī prognozēt valsts un tiesību tālāku attīstību. Ā.t.v. pētī pēc zināmas sist.- periotizācijas : senie laiki - no cilvēces vēstures pirmsākumiem līdz rietumu Romas imp. sabrukumam. viduslaiki - no 6 gs - 18.gs. (Amerikas atklāšana,). jaunie laiki - no 18 gs. līdz mūsu dienām. dažos avotos vēl izdala: jaunākie laiki-aptver 20-to gs. Ā.t.v. pētīšanas metodes: vēst., salīdzinošā., ocioloģiskā.analīzes
2. Paražu tiesības un tiesību sākotnējā forma.
Lai apjaustu sevi, savu vietu pasaulē, cilvēki radīja mītus. Mītus zināja un skaidroja priesteri. Līdz ar to viņi kļuva arī par pirmajiem tiesību skaidrotājiem un tiesnešiem. Paražu tiesības – tā ir kārtības uzturēšana bez valsts varas iejaukšanās. Laikā, kad nepastāvēja valsts vara, kas aizstāvētu indivīdu, cilvēka drošības garants bija viņa dzimta. Tā bija atbildīga par saviem locekļiem. Dzimtas tiesības un pienākums bija atriebt savu asinsradinieku nonāvēšanu, vai sakropļošanu. Atbildes reakcija uz dzimtas piederīgā nogalināšanu bija vainīgās dzimtas locekļa nogalināšana, atmaksa par noziegumu. Kā arī nodarot noziedzniekam tādu pašu kaitējumu „aci pret aci, zobu pret zobu”,Tailons ir tik pat sens kā asinsatriebība, bet saglabājās ilgāk. „Vīra nauda” – summu, kas bija jāmaksā. Pirmatnējā sab. sodam bija vairāk morāls kā tiesisks raksturs. Tas Eiropā turpināja pastāvēt vienlaikus līdz pat viduslaiku beigām. Patiesības noskaidrošanai bieži izmantoja pierādījumus, kas balstījās uz neredzamiem ārpasaules spēkiem. „Dieva tiesa”, Vainīgais vai konfliktā iesaistītās puses tika pakļautas pārbaudījumam, kura galarezultātu tulkoja kā Dieva gribu.
3. 5. Demokrātiju principu iedibināšana Atēnu valstīs. Tiesu sistēma un procesuālās tiesības.
Grieķi ir pirmā tauta pasaules vēsturē, kuri izveidoja demokrātiju. Tā bija valsts forma bez valdnieka – antīka republika. Demokrātija attīstījās tur, kur pilsoņi guva uzvaru pār aristokrātiju – eipatrīdiem. Visspilgtāk demokrātija izpaudās Atēnās. Atēnu demokrātija bija tieša. VI gs. pretrunas Atēnās saasinājās. Preču un naudas attiecību attīstīšanās noveda pie sabiedrības noslāņošanās. Tā kā pieauga tautas neapmierinātība ar pārvaldi, aristokrāti lūdza (ierēdnim) Drakontu uzrakstīt pilsētai likumus. Grieķu likumi bija nežēlīgi, Drakons tos neizmainīja, bet kopumā likumu pierakstīšana padarīja sabiedrību daudz tiesiskāku. Jebkuru zagšanu Drakonta likumi sodīja ar nāvi, bija paredzēti arī naudas sodi, pārdošana verdzībā, sišana ar pletnēm. Viņa likumi bija spēkā līdz Solona reformām, bet atsevišķas normas saglabājās vēl ilgāk. Solons balstījās uz tautas sapulci. Viņš atcēla zemnieku parādus. Viņa svarīgākā politiskā reforma bija mantas cenza ieviešana. Atēnu iedzīvotājus sadalīja četrās grupās. Tika izveidota jauna demokrātiska padome. Tā sastāvēja no 400 pārstāvjiem un to ievēlēja no ģints fīlām. Tika ieviesta zvērināto tiesa–hēliaja.Tās unkc. neaprobežojās ar pilsoņu sūdzību izskatīšanu un krimināllietām. Tai bija arī augstākās kontroles funkcijas pār amatpersonu darbību. Ģints iekārtas paliekas galīgi iznīcināja Kleistena likumi. Izveidoja 500 vīru padomi agrāko 400 vietā. Atēnu demokrātija uzplaukumu piedzīvoja stratēģa Perikla darbības laikā.
4. Tiesības aristokrātiskajā Spartas valstī. Likurga likumi Retras.
…
