Konstitucionālās tiesības ikvienā valstī ir vadoša tiesību nozare, kas nosaka pārējo tiesību nozaru pamatus.
Konstitucionālās tiesības pieder pie publiskajām tiesībām, tās ietver valsts funkcionēšanas pamatprincipus un sniedz izpratni par valsts juridisko modeli.
Konstitucionālās tiesības ir tiesību normu kopums, kas nosaka personu tiesiskā stāvokļa pamatus, pamatformas, kādās tauta īsteno savu varu visās valsts saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves jomās, valsts iekārtas tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu, kompetenci un darbības –pamatprincipus.
Konstitūciju jēdziens, forma, struktūra.
Konstitūcija – valsts pamatlikums. Likums, kuram pakļaujas citi likumi. Parasti konstitūcijas sastāv no:
1.Preambulas (var būt, var nebūt),
2.Pamatdaļas,
3.Noslēguma noteikumiem,
4.Pārejas noteikumiem,
5.Papildus noteikumiem,
6.Pielikumiem.
Konstitūcijas iespējams klasificēt, izmantojot četrus kritērijus: 1. pēc formas (kādā objektīvi izpausta likumdevēja griba, 2. pēc pieņemšanas kārtības, 3. pēc grozīšanas kārtības, 4. pēc darbības laika. Pēc formas konstitūcijas iedalās: rakstītajās un nerakstītajās. Rakstītās konstitūcijas sastādītas vienota dokumenta veidā, kas izveidots pēc noteiktas sistēmas. Pēc pieņemšanas kārtības konstitūcijas iedalās: 1. dāvinātās vai oktroētās, 2. konstitūcijas, kuras pieņēmušas pārstāvniecību institūcijas, piemēram, Satversmes Sapulce, 3. pieņemtas referenduma ceļā, 4. konstitūcijas, kuras pieņēmušas koleģiālas tautas ievēlētas institūcijas, piemēram, Tautas Padomes. Pēc grozīšanas kārtības : 1. cietās, 2. parastās. Pēc darbības laika: 1. pagaidu, 2. pastāvīgās. Tāpat tās var dalīties: Pēc politiskā režīma (demokrātiskas, antidemokrātiskas). Pēc valdīšanas formas (monarhiskas, antidemokrātiskas).
Konstitūciju klasifikācija:
Konstitūcijas iespējams klasificēt, izmantojot četrus kritērijus: 1. pēc formas (kādā objektīvi izpausta likumdevēja griba, 2. pēc pieņemšanas kārtības, 3. pēc grozīšanas kārtības, 4. pēc darbības laika. Pēc formas konstitūcijas iedalās: rakstītajās un nerakstītajās. Rakstītās konstitūcijas sastādītas vienota dokumenta veidā, kas izveidots pēc noteiktas sistēmas. Pēc pieņemšanas kārtības konstitūcijas iedalās: 1. dāvinātās vai oktroētās, 2. konstitūcijas, kuras pieņēmušas pārstāvniecību institūcijas, piemēram, Satversmes Sapulce, 3. pieņemtas referenduma ceļā, 4. konstitūcijas, kuras pieņēmušas koleģiālas tautas ievēlētas institūcijas, piemēram, Tautas Padomes. Pēc grozīšanas kārtības : 1. cietās, 2. parastās. Pēc darbības laika: 1. pagaidu, 2. pastāvīgās. Tāpat tās var dalīties: Pēc politiskā režīma (demokrātiskas, antidemokrātiskas). Pēc valdīšanas formas (monarhiskas, antidemokrātiskas).
Konstitūciju pieņemšanas, grozīšanas un atcelšanas kārtība.
Vēstures gaitā izveidojušies vairāki to pieņemšanas ceļi, taču kopējā tendence ir pakāpeniska demokratizācija, pastāvīgi paplašinot vēlētāju loku. Pastāv sekojoši konstitūciju pieņemšanas veidi:
1)Satversmes sapulce: vecākais juridiskās konstitūcijas pieņemšanas veids. Pirmo juridisko konstitūciju pieņemšanu veica satversmes, tautas politiskās pirmdibināšanas vara, kas nav pakļauta nekādiem ierobežojumiem. Pasaulē pirmās formālās rakstītās satversmes varas pieņemtās konstitūcijas bija: ASV 1787.17.09., Francijas karalistes 1791.03.09. Šajā kategorijā ietilpst arī divas satversmes, kuras pieņēma LR Satversmes sapulce: otrā pagaidu Satversme 1920.g.maijā- jūnijā un pastāvīgā Satversme 1922.g.15.02.
2)Parlaments: tā kā parlamentam nav satversmes varas tiesību, mūsdienās parlaments ne sevišķi bieži pilda konstitūcijas pieņemšanas funkciju. Francijas parlaments 1875.g. pieņēma konstitūciju, kas bija spēkā 70 gadu. Viena no vecākām parlamentā pieņemtām spēkā esošām konstitūcijām pastāv Beļģijā. Parlamentārā ceļā konstitūcijas tapušas arī Gruzijā 1995.g., Baltkrievijā 1994.g., kuru pēc 2.gadiem 7mēn. nomainīja jauna konstitūcija. Parlamentārais konstitūciju pieņemšanas ceļš bija sevišķi populārs totalitārā sociālisma valstīs. Šajās valstīs konstitūciju parasti pieņēma augstākās valsts pārstāvniecības iestādes- padomju kongresi, tautas sapulces, nacionālās sapulces utt. Latvijā “sociālistiskā parlamenta” pieņemta 1940.g.Konstitūcija un 1978.g.Konstitūcija.
3)Oktroēšanas ceļā: oktroēt konstitūciju nozīmē, ka to devis monarhs. Ar oktroētām konstitūcijām sākās konstitucionālās monarhijas ēra. XX.gs. otrā pusē oktroētas konstitūcijas saņēma 30 Lielbritānijas koloniju, tām pārtopot par neatkarīgām valstīm. Arī monarhi-Nepālā, Saūda Arābijā, Jordānijā dāvāja konstitūcijas saviem pavalstniekiem 4) Referendums: it kā ārēji ir pats demokrātiskākais konstitūcijas pieņemšanas paņēmiens. Tautai ir divas iespējas balsot par projektu vai noraidīt, ko izstrādājusi valsts varas institūcija-satversmes sapulce, parlaments, valdība, prezidenta vara. Eiropā pirmā referendumā tapa Francijas 1793.g.Konstitūcija,tās mūžs bija īss., Spānijā 1966,Čīlē 1980, Krievijā 1993 konstitūcijas projekts tika nodots tautas nobalsošanai.
Pēc grozīšanas kārtības Konstitūcijas iedala:
1.stingrajās ( īpaša, sarežģīta kārtība, dažos gadījumos grozījumus jāapstiprina referenduma ceļā)
2.elastīgajās (groza tādā pašā ceļā kā parastos likumus – Anglijas nerakstītā Konstitūcija).
Konstitūciju atcelšanas var notikt, ja valstī mainās politiskais režīms.
Vēlēšanu sistēmas ārvalstīs.
1. Mažoritārā (relatīva, absolūta, kvalificēta), 2. Proporcionālā (daudz partiju), 3. Jauktā (divas iepriekšējās sistēmas tiek izmantotas vienlaikus. Referendums – visu balsstiesīgo iedzīvotāju nobalsošana, pieņemot atsevišķus likumus vai to grozījumus.
…
