Atziņas no Ē.Froma darba "Mīlestības māksla"

1. Ja tikums ir mīlēt savu tuvāko kā cilvēku, tad tikumam – nevis netikumam – ir jābūt arī mīlestībai uz sevi, jo arī es esmu cilvēks.

Manuprāt, mīlēt sevi nav nekas nosodošs, jo bieži cilvēki mēdz vilties viens otrā, un lielākoties cilvēki mīl viens otro savtīgos nolūkos. Un tādā gadījumā vispatiesāk cilvēks mīl pats sevi. Un, manuprāt, tas it pat ļoti veselīgi. Jo bieži mīlot kādu parādību, priekšmetu vai visspilgtāk tas atklājas mīlot kādu konkrētu būtni, mēs aizmirstam paši sevi. It kā visu enerģiju veltam kādam citam. Un kasa tad tur slikts mīlēt pašam sevi? Ļaut pašam sevi palutināt ar kādu no pasaules daudzajām baudām, kaut vai ar jaunu frizūru, apģērbu, vai eksotisku ēdienu. Galvenokārt uzlabojot savu uzskatu un ceļot un savu pašapziņu.

2. Ja cilvēks mīl tikai vienu cilvēku, bet ir vienaldzīgs pret pārējiem līdz cilvēkiem, tad viņa mīlestība nav mīlestība, bet simbioza pieķeršanās vai paplašināts egoisms.

Manuprāt, cilvēks nevar mīlēt tikai vienu cilvēku. Manās acīs tas nozīmē atteikties no draugiem, paziņām, visas ģimenes un radiem. Tad tas vairs nav normāli. Tas tiešām ir egoisms pret apkārtējiem, un bezjēdzīga pieķeršanās kādam konkrētam cilvēkam. Bezjēdzīga lielākoties tādēļ, ka vairums gadījumu šī mīlestība paliek bez pretmīlestības. Tā ir vienkārši apmātība, pat neapzinoties, ka tiek zaudēta uzticība un mīlestība visu to cilvēku, kuri patiešām patiesi mīlēta šo apmāto cilvēku.

3. Ja es spēju kādam pateikt: „Es tevi mīlu,” – man jābūt spējīgam pateikt: „Es mīlu tevī ikvienu, caur tevi es mīlu pasauli, es mīlu tevī arī pats sevi.”

Lai mīlestība neaprobežotos ar apmātību, mīlot otru cilvēku ir jāspēj mīlēt arī apkārtējo pasauli. Jo tādā veidā mīlestība kļūst pilnvērtīgāka, interesantāka. Ir jāmīl ikviens apkārtējais, lai nepazaudētu draugu loku. Un visbeidzot ir jāprot caur otru cilvēku mīlēt arī pašam sevi, lai nerastos pieradums pie ikdienas rutīnas.

…