Audzināšanas formas un metodes

Rīcības paradumu izkopšana parasti saistīta ar iekļaušanu atbilstošā attieksmju un rīcības sistēmā, ar vingrināšanu un trenēšanu, lai izveidotu skolēnā vēlamo dinamisko stereotipu. Vairāki teorētiķi, piemēram, T. Koņņikova, G: Sčukina, izšķir arī audzināšanas palīgmetodi - rīcības stimulēšanas vai kavēšanas metodi, ar to saprotot galvenokārt skolēnu rīcības novērtējumu, pamudinājumus un sodus.
Praksē metodes parasti izpaužas ar darba formu starpniecību. Ar audzināšanas darba formu saprot atsevišķu, laika ziņā norobežotu pedagoģiskās ietekmēšanas līdzekli, kam ir savs tradicionāls metodiskais pamats6 . Praksē audzināšanas formu parasti sauc par audzināšanas pasākumu. Pedagogam jācenšas izmantot pēc iespējas daudzveidīgākas darba formas. Katra darba forma ir epizode vienotajā audzināšanas darba sistēmā, kurā tā veic noteiktas audzinātājfunkcijas, palīdz īstenot noteiktu pedagoģisko nolūku. Darba organizāciju var izdalīt divās formās – frontālā, grupu. J. Konarževskis sīki analizē audzināšanas pasākuma uzbūvi, izdalot pasākuma organizēšanas ciklā piecus posmus:
• Apstākļu analīze un mērķa formulēšana;
• pasākuma plānošana;
• pasākuma organizēšana;
• pasākuma norise;
• noslēguma, novērtējuma posms.
…