Cilvēkam ir jāuztraucas par to, vai viņš spēs iegūt Dieva apskaidrību, jo cilvēks, it īpaši viņa ķermenis, nekādā ziņā nav pielīdzināms kaut kam varenam un spēcīgam. “Saucot pēc viņa, es noteikti viņu iesaukšu sevī”, manuprāt, norāda uz to, ka cilvēks tiecas pēc svēta miera sevī, kā arī spēka, ko Dievs sevī ietver. Vārds “iesaukt” pats par sevi simbolizē tādu kā sakļaušanos, tuvību, pārņemšanu, līdz ar to neaprakstāmu dvēseles laimi. Problēma, kas parādās šeit, ir tāda, ka cilvēks apšauba to, vai viņš ir pietiekami labs, lai kaut ko tik svētu varētu iesaukt sevī, pat šauboties, vai pati zeme un debesis spēj to Kungu ietvert sevī. Tas norāda uz to, cik maznozīmīgs ir cilvēks uz pasaules un visuma fona, cik neaprakstāmi milzīga ir Dieva varenība, kā arī cik ļoti Dievs, attiecībās ar cilvēku, pārņem vadošo jeb galveno lomu, palīdzot cilvēkam gūt skaidrību un apgaismi, taču norādot cilvēka zemo vietu šajā attiecību sistēmā. …