Dalībvalstis gādā par to, lai bērns netiktu šķirts no saviem vecākiem
pretēji viņu gribai, izņemot gadījumus, kad kompetenti orgāni saskaņā ar
tiesas lēmumu un atbilstoši piemērojamajam likumam un procedūrām atzīst, ka šāda šķiršana nepieciešama, lai vislabāk ievērotu bērna intereses. Šāds atzinums var būt nepieciešams tai vai citā konkrētā gadījumā, piemēram, ja vecāki nežēlīgi izturas pret bērnu vai nerūpējas par viņu vai ja vecāki nedzīvo kopā ar bērnu un jāizlemj jautājums par bērna dzīvesvietu.
2. Jebkādas izmeklēšanas gaitā saskaņā ar šā panta 1.punktu visām
ieinteresētajām pusēm tiek dota iespēja piedalīties izmeklēšanā un izteikt
savus viedokļus.
3. Dalībvalstis ievēros no viena vai abiem vecākiem šķitrā bērna tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības vai tiešus kontaktus ar abiem vecākiem, ja vien tas nav pretrunā ar bērna vitālajām interesēm.
4. Tajos gadījumos, kad šāda šķiršana izriet no kāda dalībvalsts
pieņemta lēmuma, piemēram, ja viens vai abi vecāki vai bērns tiek
apcietināti, ieslodzīti cietumā, izsūtīti, deportēti vai viņu nāves
gadījumā (arī tad, ja nāve iestājusies jebkāda iemesla dēļ, attiecīgajai
personai atrodoties valsts pārziņā), šāda dalībvalsts sniedz vecākiem,
bērnam vai, ja tas nepieciešams, citam Ģimenes loceklim pēc viņu lūguma vajadzīgo informāciju sakarā ar promejošā Ģimenes locekļa/locekļu atrašanās vietu, ar nosacījumu, ka šādas informācijas sniegšana nekaitē bērna labklājībai. Dalībvalstis vēlāk nodrošina, lai šāda lūguma iesniegšana pati par sevi neizraisītu nelabvēlīgas sekas attiecīgajai personai/personām.
Lai veiktu pilnvērtīgu šī likuma panta analīzi ir nepieciešams noskaidrot dažus jēdzienus. Tie ir:
Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18. Gadu vecumu, izņemot tās personas, kurām saskaņā ar likumu pilngadība iestājas agrāk, tas ir, personas, kuras izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas (Bērnu tiesību aizsardzības likums 2.pants. Bērns). …
