Nodarbinātība un bezdarbs ir viena no svarīgākām problēmām jebkurā valstī, jo tā rada virkni negatīvu ekonomisku, sociālu un politisku seku. Bezdarbs nozīmē nepilnīgu resursu Izmantošanu, līdz ar to saražotā kopprodukta samazināšanos un iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanos. Augsts bezdarbs, kas strauji pasliktina dzīves apstākļus, kā rāda vēsturiskā pieredze, var izraisīt valstī sociālo un politisko krīzi ar smagām sekām. Tāpēc nodarbinātības un bezdarba problēmām ekonomikas teorijā velta lielu uzmanību.
Par nodarbinātu teorētiski uzskata cilvēku, kam ir regulārs darbs pret atlīdzību, nekonkretizējot tā nosacījumus. Savukārt, par bezdarbnieku uzskata darbaspējīgu cilvēku, kuram nav darba, kurš grib strādāt un darbu meklē.
Valsts iedzīvotājus iedala divās grupās:
• ekonomiski aktīvie iedzīvotāji;
• ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji.
Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir tie, kas piedāvā savu darbu materiālo vērtību ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai. Lielākā dala no tiern ir nodarbinātie, taču šajā grupā ietilpst arī nestrādājošie iedzīvotāji, kuri aktīvi meklē darbu, un līdz ar to uzskatāmi par bezdarbniekiem. Jauniešus, kas dien obligātajā militārajā dienestā, arī pieskaita pie ekonomiski aktīviem.
Par ekonomiski neaktīviem uzskata iedzīvotājus līdz darbaspējas vecumam, kā arī virs tā, un specifiskas iedzīvotāju grupas, kuras nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātiem, ne arī darba meklētājiem. Tie ir mājsaimnieces, skolnieki un studenti, kas nestrādā, nestrādājošie pensionāri un invalīdi.
Bezdarba raksturošanai izmanto divus rādītājus:
• bezdarba līmenis,
• bezdarba ilgums.
Bezdarba līmenis ir bezdarbnieku skaita attiecība pret ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu, izteikta procentos.
…
