Biheiviorālā psihoterapija

Sistemātiskā desensitizācija.

Oficiāli bihēviorālās terapijas sākums tiek saistīts Joseph Wolpe (1958). Wolpe neirotisko uzvedību raksturo kā “neadaptīvās uzvedības nostiprinājušos ieradumu, kas iegūts iemācīšanās ceļā.” Principiāli nozīme tiek piešķirta trauksmei, kas ir tās situācijas sastāvdaļa, kurā notiek neirotiskā iemācīšanās, kā arī neirotiskā sindroma sastāvdaļa. Pēc Wolpe trauksme ir “autonomās NS atbilde, kas ir iegūta klasiskā vispārināšanas procesā.” Wolpe izstrādāja īpašu tehniku, kas bija paredzēta nosacīto autonomo reakciju slāpēšanai - sistemātisko desensitizāciju. Psihoterapeitskās ietekmes mehānisma skaidrošanai Wolpe radīja reciprokno
bremzēšanas teoriju. Runa iet par trauksmaino reakciju bremzēšanu citu reakciju vienlaicīgas izsaukšanas rezultātā, kuras no fizioloģiskā viedokļa ir antagoniskas attiecībā pret trauksmi, nesavienojamas ar to. Ja ar trauksmi nesavienojama reakcija tiek izsaukta vienlaicīgi ar impulsu, kurš līdz šim laikam izsauca trauksmi, tad nosacītā saikne starp impulsu un trauksmi samazinās. Tādas antagoniskas reakcijas attiecībā pret trauksmi ir ēšana, relaksācijas stāvoklis, pašapliecināšanās reakcija, dzimumreakcijas.
Pats efektīvākais stimuls trauksmes novēršanā ir muskuļu relaksācija. Wolpe izmantoja progresīvās muskuļu relaksācijas tehniku. (J. Jacobson) Sākotnēji pacients tiek apmācīts izmantot dziļas relaksācijas tehniku, pēc tam pāriet pie otrā soļa, tas ir, bailes izsaucošo situāciju hierarhijas sastādīšanu. Tālāk pacientam, kurš atrodas relaksācijas stāvoklī piedāvā iztēloties situāciju, kura atrodas pašā zemākajā hierarhijas pozīcijā – tātad vismazāk asociējas ar bailēm.…