Huberts un Jans van Eiki (Hubert & Jan van Eyck) – divi brāļi, kuri ir ne vien tipiskākie Nīderlandes mākslas skolas, bet arī vieni no labākajiem realistiskās skolas pārstāvjiem Ziemeļeiropas mākslā. Viņu virzība pēc dzīves taisnīguma tiek veiksmīgi attēlota gleznās ar dabas skatiem, tāpēc to vēlāk manto visi holandiešu mākslinieki.
Lai atrisinātu izveidotās problēmas saistībā ar krāsām, tiek izgudrota eļļas piejaukšana krāsām, tādā viedā izgudrojot eļļas krāsas. Eļļas piejaukšana krāsām līdz šim nebija nekur izmantota, taču tagad tā ļāva sasniegt līdz šim nekur neredzētu realitātes ilūziju, kā arī krāsu dziļuma un maiguma sajūtu.
“Gentes altāris” (Austrumflandrijas provinces galvaspilsēta – Gente – Beļģija), pirmais monumentālais mākslas piemērs, kurš tika uzgleznots ar eļļas krāsām uz 12 dēļiem, kuri tika nolikti divos slāņos. Svētā vēsts – altāra daļa pārsteidz skatītāju ar savu intīmo apkārtni. Jans van Eiks pabeidzis gleznot sava brāļa Huberta (Eyck; 1370-1426) iesākto altārgleznu, kas pazīstama ar nosaukumu "Gentes altāris”, Jans van Eiks ieguva sev nezūdošu slavu. "Gentes altāris" jeb "Dieva Jēra pielūgšana" (1426-1432, Gente, Sv. Bavo katedrāle) Huberta van Eika izpildījumā sākta gleznot viduslaiku (gotiskās) tradīcijās. Tās pašas prāviešu un apustuļu procesijas, Dieva tā Kunga figūra. Tomēr ar Jana van Eika ieviestajiem jaunajiem gleznošanas principiem šeit vairs nav tās atsvešinātības un nosacītības, kas tik raksturīga viduslaiku gleznām. Te jau saskatāms patiess, vienkāršs dabiskums gan kopējā noskaņā, gan smalki izstrādātajās detaļās. "Gentes altāris" ir liela izmēra (3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot aizvērtā veidā, bet svētkos - atvērtā, tādēļ arī altārgleznas ārpuses kolorīts risināts klusinātākos toņos, bet iekšpusē tas uzmirdz savstarpēji veiksmīgi saskaņotu košu krāstoņu ansamblī.…
