Bretonvudas un Jamaikas valūtas sistēmas

Bretonvudas valūtas sistēmas izveide un beigas

Otrais pasaules karš vēl nebija galā, kad rietumvalstis, apņēmušās nepieļaut Lielās depresijas atkārtošanos, 1944. gada jūlijā pēc ilgākiem priekšdarbiem sarīkoja Bretonvudas konferenci (Ņūhempšīrā, ASV), lai ieviestu drošāku finanšu kārtību, kā arī tika panākta vienošanās par finansiālo kārtību, kura valstīm jāievēro savos tirdzniecības un starptautiskās sadarbības sakaros. Toreiz nolēma ieviest jaunu valūtas sistēmu (ko mainīja 1973. gadā), kā arī nodibināt t. s. Bretonvudas iestādes – Pasaules banku, lai finansētu karā nopostīto zemju saimniecisko atjaunošanu, un Starptautisko valūtas fondu (SVF). Noteicošais vārds konferencē piederēja ASV un mazākā mērā Apvienotajai Karalistei, tāpēc apritē iegājušais jēdziens "Bretonvudas gars" reizēm ieguva arī politisku zemtekstu, kas norādīja uz "anglosakšu" valdošo ietekmi pēckara Rietumu pasaulē.
Kopumā šis "Bretonvudas gars" palīdzēja demokrātijām atgūties un ekonomiski uzveikt Austrumu bloku. Taču, daudzuprāt, pēc PSRS un sociālisma sabrukuma kapitālisms kļuva pārlieku pašpārliecināts, atmeta visu piesardzību, aizmirstot, ka sociālais taisnīgums ir tā interesēs. Un pamazām atgriežoties pie vecās domas, ka mērķis – peļņa, kas visātrāk gūstama spekulatīvu finanšu darījumu ceļā, attaisno jebkādus līdzekļus un riskus. Pirms Lielās depresijas divdesmito gadu beigās apmēram viens miljons amerikāņu spekulēja biržā, pērkot un pārdodot akcijas. Mūsdienu dīleri no viņiem atšķiras galvenokārt ar to, ka izmanto 21. gadsimta sakaru tehnoloģijas.
[4.]
Bretonvudas valūtas sistēma noteica, ka katras nacionālās valūtas saites ar zeltu īstenoja pēc USD. Dolāram bija stingri fiksēts zelta saturs, bet zeltam tikpat stingri fiksēta cena dolāros. Līdz 1971. gada nogalei 1 USD zelta saturs bija 0,89 g tīrā zelta, bet 1 unces (31,1 g) oficiālā cena 35 USD.[2.]
…