Laikam ritot, indivīds arvien vairāk apzinās savas tiesības un pienākumus, mēģina izprast taisnīguma jēdzienu gan filozofiskā izpratnē, gan reālajā dzīvē. Salīdzinot indivīdus, analizējot viņu vietu sabiedrībā, balstoties uz cilvēces novērojumiem un pieredzi, attīstās cilvēktiesības. Cilvēktiesību pamatidejas tiek iekļautas valstu juridiskajos dokumentos. Cilvēktiesības attīstās ne tikai valsts iekšienē, bet arī globāli, tās ir starptautiskas tiesību normas, kas uzliek valstij pienākumus arī no ārpuses. Demokrātiskas valsts tiesību sistēmā cilvēktiesības ietver gan indivīda subjektīvās tiesības pret valsti, gan visām valsts institūcijām saistošas objektīvās tiesības. Cilvēktiesības nav mērķis, tās ir līdzeklis mērķa- taisnīguma un sociālās stabilitātes- sasniegšanai.
Ar cilvēktiesību palīdzību indivīdam tiek dota iespēja realizēt savas intereses pret valsti. Indivīds kā prasītājs pret valsti var uzstāties gan pieprasot valstij atturēties no rīcības, kas kaut kādā veidā varētu ierobežot viņa dabiskās tiesības, gan pieprasot no valsts sev kādu labumu. Turklāt ikviens indivīds var prasīt, lai cilvēktiesības būtu vērstas uz vienlīdzīgu un taisnīgu līdzdalību, situācijās, kad valsts piedāvā vai dala kādus labumus vai sniedz pakalpojumus. Tāpat indivīds var prasīt valstij, lai tā viņu aizsargā no citiem indivīdiem, ja tie prettiesiski apdraud indivīda cilvēktiesības. Te gan jāpiemin, ka tādas situācijas, kad valstij tiek prasīts, lai tā vēršas pret trešo personu cilvēktiesībās ir izņēmuma gadījumi, jo tiesiskās attiecības starp diviem indivīdiem pamatā regulē privātās tiesības, īpaši jau civiltiesības. Un tikai tad ja privāto tiesību aizsardzības mehānisms ir acīmredzami nepietiekams, pieļaujama indivīda prasība pret valsti, lai tā grieztos pret trešo personu. Tās parasti ir preventīvas aizsardzības situācijas, kad cilvēktiesību aizskārums vēl nav noticis, bet pastāv objektīvi draudi, ka tas tiks īstenots.
Tajā pat laikā cilvēktiesības ir visām valsts institūcijām saistošas objektīvas tiesības, kuras noteiktā apjomā nosaka valsts konstitucionālo iekārtu, bet nav saistītas ar kādu konkrētu subjektu, kurš tās varētu procesuāli īstenot. Cilvēktiesības kā konstitucionālas normas ir saistošas visai valsts varai. Cilvēktiesības veido demokrātiskai sabiedriski politiskai iekārtai raksturīgu, iekšēji saskaņotu objektīvu pamatvērtību sistēmu, kas jāievēro visām valsts institūcijām jebkurā to darbībā, neskatoties uz to , vai tiek skarts kāds konkrēts indivīds. Cilvēktiesības arī uzdod valstij organizēt visu savu darbību tā, ka cilvēktiesības attiecībā pret indivīdu valstij ir automātiski jāievēro. Tas nozīmē, ka valsts institūcijas un to darbība ir jāorganizē tā, ka pastāv efektīva kontrole pār to, kā valsts ievēro cilvēktiesības. Tādēļ, piemēram, it sevišķi valsts pārvaldē ir jābūt efektīvam iekšējās paškontroles mehānismam. Tas savukārt prasa no valsts pārvaldes attiecīgu institucionālo struktūru, lēmumu pieņemšanas procedūru un valsts darbinieku kvalifikāciju.
Cilvēktiesības izvirza īpašas prasības pret procesuāliem noteikumiem. Administratīvajam procesam, kriminālprocesam, kā arī civilprocesam ir jābūt izkārtotiem tā, lai tajos automātiski tiktu iekļauti cilvēktiesību apsvērumi, kā arī būtu nodrošināta skarto indivīdu līdzdalība un tiesības pārbaudīt pieņemto lēmumu atbilstību cilvēktiesību prasībām. Tas nozīmē, ka strīdus gadījumā indivīdam ir jābūt iespējai griezties tiesā, t.i., tiesai jākontrolē izpildvaras un likumdevējvaras rīcība attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu.
Uz katru no mums, neatkarīgi, kurā pasaules malā dzīvojam, attiecas tie paši pamatlikumi. Neapšaubāmi, ne viss, ko indivīdi iedomājas, ir viņu dabiskās tiesības. Sarežģītākie jautājumi, kas tika risināti gadsimtu gaitā, attiecas uz indivīda tiesību sadursmi ar sabiedrības tiesībām un uz to, kādā veidā šo procesu regulēt un vadīt. Pasaules līmenī šī problēma jau ir divu vai vairāku sabiedrību tiesību sadursmju problēma.
…
